14. Article

Saskaņā ar Satversmes 116. pantu Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Personas ievietošanai soda izolatorā ir leģitīms mērķis, proti, nodrošināt to, lai persona atkārtoti nepārkāptu soda izciešanas režīmu un soda izciešanas vietā valdītu kārtība un būtu garantēta drošība. Kā secinājusi Satversmes tiesa, notiesātā tiesību ierobežojumi, kas noteikti uz laiku, kad viņš atrodas soda izolatorā, var būt vienīgi tādi, kas vērsti uz soda izpildi un soda izpildes režīma nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 7. punktu un 2009. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-48-01 11. punktu). Kodeksa 70. pants paredz, kāda veida sods var tikt uzlikts notiesātajiem, kas ir pārkāpuši soda izciešanas režīma prasības. Ievietošana soda izolatorā ir smagākais disciplinārais sods, ko notiesātajam var uzlikt tikai par rupjiem vai sistemātiskiem soda izciešanas režīma pārkāpumiem, un tas ir saistīts ne vien ar personas izolēšanu no pārējiem notiesātajiem, bet arī ar citiem tiesību ierobežojumiem, tostarp aizliegumu nosūtīt vēstules privātpersonām. Kā tas izriet no Kodeksa 70. panta ceturtās un piektās daļas, par rupjiem un sistemātiskiem soda izciešanas režīma pārkāpumiem tiek uzskatīti pārkāpumi, kas būtiski apdraud citu notiesāto un brīvības atņemšanas iestādes darbinieku tiesību ievērošanu un drošību, kā arī kārtību pašā brīvības atņemšanas iestādē. Kā secinājusi Satversmes tiesa, ar disciplinārsodu saistīto papildu ierobežojumu mērķis ir nepieciešamība nodrošināt disciplīnu un kārtību brīvības atņemšanas iestādē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 6. punktu un 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 14. punktu). Aizliegums nosūtīt vēstules privātpersonām uzskatāms par tādu tiesību ierobežojumu, kura mērķis ir novērst pārkāpumu atkārtotu izdarīšanu un tādējādi garantēt kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādē. Eiropas cietumu noteikumi tika pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem. Lai gan noteikumu formālais statuss ir vadlīniju piedāvājums ieslodzījuma vietu administrācijām, tomēr tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001.gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punktu un 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 9.1. punktu). Eiropas cietumu noteikumu 24.2. punkts citastarp noteic, ka uz saziņu ar ģimenes locekļiem un citām personām var attiekties ierobežojumi un kontrole, kas nepieciešama, lai nodrošinātu labu kārtību un drošību. Nevar piekrist Tiesībsarga viedoklim, ka aizliegumam nosūtīt vēstules privātpersonām nav neviena no Satversmes 116. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Šāds aizliegums ir vērsts uz to, lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādē un tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību. Līdz ar to aizliegumam nosūtīt vēstules privātpersonām ir leģitīms mērķis - soda izciešanas režīma nodrošināšana brīvības atņemšanas iestādēs un sabiedrības drošība.