3. Article

Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Roberts Mutulis (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) uzskata, ka Kodeksa 74. panta pirmajā daļā un Noteikumu Nr. 423 88. punktā (redakcijā, kas bija spēkā pirms Noteikumu Nr. 413 izdošanas) ietvertais aizliegums nosūtīt vēstules neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. un 104. pantam. Saskaņā ar apstrīdētajām normām notiesātajiem, kuri ievietoti soda izolatorā, neesot tiesību nosūtīt vēstules radiniekiem un saņemt vēstules no radiniekiem. Šāda saziņa varot tikt ierobežota un kontrolēta, lai neietekmētu kriminālizmeklēšanu, novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus, taču ieslodzītajiem esot jānodrošina saziņas minimums - iespēja sarakstīties ar tuviniekiem. Apstrīdētajās normās ietvertajam aizliegumam neesot leģitīma mērķa. Turklāt sarakste ar tuviniekiem tiekot cenzēta. Tādējādi jaunu noziegumu plānošana neesot iespējama. Tāpat sabiedrība negūstot nekādu labumu, ja ieslodzītajam tiek liegtas tiesības uz ģimenes dzīvi. Personas tām Satversmes 104. pantā noteiktās tiesības varot realizēt, iesniedzot sūdzības, iesniegumus vai priekšlikumus kādai no valsts vai pašvaldības iestādēm. Noteikumu Nr. 423 88. punkts ietverot aizliegumu sarakstīties ar valsts institūcijām. Izņēmums esot prokuratūra un Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks. Lēmumos, ko izdod iestādes, parasti esot paredzēts termiņš, kādā tos iespējams apstrīdēt vai pārsūdzēt. Ja notiesātais ievietots soda izolatorā, viņam varot tikt liegta iespēja apstrīdēt vai pārsūdzēt iestādes lēmumu. Termiņus gan varot atjaunot, taču minētais aizliegums esot uzskatāms par nepamatotu apgrūtinājumu. Aizliegumam sarakstīties ar valsts institūcijām neesot leģitīma mērķa, un tāpēc apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 104. pantam.