4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto likuma normu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. un 104. pantam. Kā norāda Saeima, Kodeksa 74. panta pirmā daļa paredz ierobežojumu, kas attiecas uz vēstuļu nosūtīšanu privātpersonām, taču neaizliedz soda izolatoros ievietotajiem notiesātajiem vēstules saņemt. Izolatoros ievietotajiem notiesātajiem esot piemērojama Kodeksa 49. panta trešā daļa, kas noteic: "Notiesātajiem adresētās vēstules un telegrammas izsniedz, kā arī viņu vēstules un telegrammas nosūta adresātiem brīvības atņemšanas vietas administrācija ne vēlāk kā triju dienu laikā no vēstules un telegrammas saņemšanas vai nodošanas dienas." Kodeksa 74. panta pirmā daļa neierobežojot izolatoros ievietoto notiesāto tiesības nosūtīt vēstules valsts un pašvaldību iestādēm vai saņemt vēstules no šīm iestādēm un tādējādi neskarot personai Satversmes 104. pantā garantētās tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības. Šī norma ietverot vienīgi aizliegumu nosūtīt vēstules privātpersonām. Analizējot Kodeksa 74. panta pirmās daļas vārdu "nosūtīt vēstules privātpersonām" atbilstību Satversmes 96. pantam, Saeima norāda, ka no tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt personai ieslodzījuma laikā uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem. Taču šīs tiesības neesot absolūtas un atsevišķi tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi varot tikt atzīti par attaisnojamiem. Saeima pauž viedokli, ka, vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi un atbilstību samērīguma principam, jāņem vērā, ka ieslodzījuma vietā esošas notiesātas personas nošķiršana no ģimenes un stress, kas izriet no šīs situācijas, ir neatņemama brīvības atņemšanas iestādes iezīme. Valsts pienākums esot nodrošināt kārtību ieslodzījuma vietās, un viens no kārtības nodrošināšanas instrumentiem esot notiesāto disciplināra sodīšana par režīma pārkāpumiem. Par šādas disciplināras sodīšanas rezultātu - piemērotu ierobežojumu likumīgu mērķi esot atzīstama pienācīgas kārtības uzturēšana ieslodzījuma vietā, ciktāl tā vērsta uz citu ieslodzīto personu, kā arī uz personāla tiesību un drošības aizsardzību. Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra ieteikumu Rec (2006) 2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas cietumu noteikumi) 24.2. punkts paredzot, ka ieslodzīto personu saziņu var ierobežot citastarp tādēļ, lai nodrošinātu labu kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu upurus. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt Satversmes 116. pantā minēto konstitucionālo vērtību - sabiedrības drošību, gādājot par režīma ievērošanu ieslodzījuma vietās. Tā kā ievietošana izolatorā esot izņēmuma disciplinārsods, kura mērķis ir nodrošināt to, lai notiesātais nepārkāpj soda izciešanas režīma noteikumus, esot loģiski un saprotami ierobežot šāda notiesātā komunikāciju ar privātpersonām. Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma neietver pilnīgu aizliegumu sazināties ar ģimeni. Atrašanās izolatorā esot īslaicīga - līdz 15 diennaktīm, un notiesātie, kas ievietoti izolatorā, varot saņemt visas vēstules, kā arī nosūtīt telegrammas bez skaita ierobežojuma. Tādējādi izolatoros ievietotajiem notiesātajiem esot nodrošināta minimāla saziņa ar tuviniekiem un citām personām. Kā uzskata Saeima, izolatoros ievietotajiem notiesātajiem noteiktais aizliegums nosūtīt vēstules privātpersonām ir nepieciešams un vērtējams kā samērīgs līdzeklis, salīdzinot ar pārkāpuma smagumu. Neesot citu iespēju, kā nodrošināt notiesātā izolāciju, kas nepieciešama, lai panāktu viņa pakļaušanos soda izciešanas režīma prasībām. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums atbilstot samērīguma principam. Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima lūdz atzīt Kodeksa 74. panta pirmo daļu par atbilstošu Satversmes 96. un 104. pantam.