11. Article

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību primārais mērķis ir ļaut cilvēkam attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās.Proti, tiesības uz privāto dzīvi ietver tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām, it īpaši emocionālajā sfērā, lai pilnveidotu un attīstītu savu personību (sk. ECT spriedumu lietā Peck v. The United Kingdom, judgment of 28 January 2003, application no. 44647/98, para. 57). Viena no katra cilvēka dzīves pamatvajadzībām ir vajadzība pēc tādām sociālajām attiecībām, kas balstās uz sapratni un cieņu. Savstarpēja sazināšanās rakstveidā tiek atzīta par vienu no sociālo attiecību dibināšanas un uzturēšanas veidiem (sk. Social Psychology, ed. by B. Giles Kent : Grange Books, 2005, pp.164 - 169). Tātad sarakste ir viena no personas privātās dzīves īstenošanas iespējām. Aizliedzot notiesātajiem savstarpēji sarakstīties, viņiem tiek liegta iespēja veidot un uzturēt sociālās attiecības ar citām personām. Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ierobežo Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Līdz ar to notiesāto savstarpējas sarakstes aizliegums ierobežo ne tikai personai Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības uz korespondences neaizskaramību, bet arī personas pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.