15. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka samērīguma princips vispārīgā veidā noteic, ka starp valsts varas darbību, kas ierobežo personas tiesības un tiesiskās intereses, un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 27. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 11. punktu). Lai secinātu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska. 15.1. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo tajā ietvertais aizliegums notiesātajiem savstarpēji sarakstīties ir resocializācijas elements. Satversmes tiesa piekrīt Tiesībsarga viedoklim, ka notiesāto savstarpējas sarakstes aizliegumu nevar uzskatīt par resocializācijas elementu. To apliecina arī 2009. gada 9. janvārī pieņemtais politikas plānošanas dokuments sodu izpildes jomā "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcija" (turpmāk - Koncepcija). Tajā noteikts, ka resocializācija ir sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas uzvedības modeļa veicināšanu, sociāli pozitīvu vērtību izpratnes veidošanu notiesātajā un brīvības atņemšanas soda mērķa sasniegšanu (sk. lietas materiālu 101. lpp.). Satversmes tiesa secinājusi, ka Latvijas sodu izpildes tiesību mērķis ir panākt notiesātā resocializāciju. Likumdevējam ir piešķirama plaša rīcības brīvība efektīvas resocializācijas sistēmas izveidei un pilnveidošanai, taču likumdevēja rīcības brīvība nav neierobežota. Rīcības brīvība izmantojama vienīgi tiktāl, lai nodrošinātu efektīvu soda izciešanas un resocializācijas sistēmu, proti, likumdevējs nedrīkst radīt priekšnosacījumus nepamatotai ieslodzīto personu pamattiesību aizskaršanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 18.1. punktu). Satversmes tiesas praksē atzīts, ka Eiropas cietumu noteikumi ir autoritatīvs avots notiesāto personu tiesību minimālā apjoma un satura noskaidrošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 secinājumu daļas 14. punktu). Minētie noteikumi paredz, ka jebkura veida apcietinājums jāorganizē tā, lai palīdzētu personām, kam atņemta brīvība, atkal iekļauties sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietas. Arī Eiropas cietumu noteikumu komentāros norādīts, ka sodu politikas mērķis ir ne tikai uzraudzīt notiesāto personu uzvedību, bet vienlaikus arī sniegt notiesātajiem visu nepieciešamo atbalstu viņu tiesiskai uzvedībai sabiedrībā pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma (sk. Commentary on Recommendation Rec(2006)2 of the Committee of Ministers to member states on the European Prison Rules, para. 24). Koncepcijā secināts, ka tradicionāli Latvijā brīvības atņemšanas soda izpildē lielāks uzsvars ir likts uz notiesāto personu izolāciju un režīma bardzību (sk. lietas materiālu 102. - 104. lpp.). Taču ilgstoši atrodoties ieslodzījumā, cilvēks zaudē patstāvīgā dzīvē nepieciešamās iemaņas, tādēļ jebkura veida saskarsme, arī starp notiesātajiem, kurai ir labvēlīga ietekme, ir vēlama. Notiesāto savstarpējā sarakste soda izciešanas laikā tiešām var kalpot par resocializācijas elementu, it īpaši gadījumos, kad notiesātajam ārpus ieslodzījuma vietas nav citu personu, ar ko sarakstīties. Līdz ar to var secināt, ka resocializācija nav vērsta uz notiesāto savstarpējo kontaktu ierobežošanu, ja vien tie neapdraud soda izpildes mērķus. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais notiesāto savstarpējās sarakstes aizliegums nav uzskatām par resocializācijas elementu. 15.2. Kodeksa 49. panta ceturtajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kad notiesāto sarakste var tikt ierobežota. Saskaņā ar Kodeksa 49. panta ceturto daļu "notiesātajiem adresētās un viņu adresātiem nosūtāmās vēstules un telegrammas tiek aizturētas, ja: 1) to saturs apdraud soda izpildes mērķus, brīvības atņemšanas iestādes drošību un tajā noteikto kārtību; 2) to satura tālāknodošana varētu veicināt kāda krimināli vai administratīvi sodāma nodarījuma izdarīšanu; 3) tās varētu apdraudēt citas personas ar likumu aizsargātās tiesības un intereses." Šis uzskatījums attiecas arī uz apstrīdētajā normā minētajām personām. Proti, notiesātās personas vēstule, kura adresēta tās laulātajam vai radiniekam, kas arī atrodas ieslodzījuma vietā, un kuras saturs apdraudētu citas personas ar likumu aizsargātās tiesības un intereses vai brīvības atņemšanas iestādes drošību un tajā noteikto kārtību, tiktu aizturēta. Satversmes tiesa uzskata, ka notiesāto korespondences kontrole ir pamatota ar kārtības un drošības apsvērumiem, kas jāņem vērā ieslodzījuma vietās, turklāt ar šīs kontroles palīdzību tiek gādāts arī par sabiedrības drošību. Arī ECT atzinusi, ka notiesāto privātā sarakste atsevišķos konkrētos gadījumos var tikt cenzēta, piemēram, ja tā attiecas uz citiem ieslodzītajiem vai pretlikumīgām darbībām, kas notiek cietumā (sk. ECT spriedumu lietā Silver et al. v. The United Kingdom,judgement of 25 March 1983, application no. 5947/72, 6205/73, 7052/75, 7061/75, 7107/75, 7113/75, 7136/75). Korespondences kontrole tiek atzīta par pietiekami efektīvu līdzekli, lai aizsargātu sabiedrību pret noziedzību, ja vien tiek ievērots saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības drošību un nepieciešamību notiesātos integrēt sabiedrībā (sk. Coyle A. A Human Rights Approach to Prison Management. Handbook for prison staff. London: International Centre for Prison Studies, 2002, pp. 59 - 73). Arī Eiropas cietumu noteikumu 24.2. punkts citastarp noteic, ka uz saziņu ar ģimenes locekļiem un citām personām var attiekties ierobežojumi un kontrole, kas nepieciešama kārtības un drošības labad. Notiesāto savstarpējās sarakstes aizliegums ir vērsts uz to, lai garantētu kārtību un drošību brīvības atņemšanas iestādēs un tādējādi aizsargātu arī sabiedrības drošību. Satversmes tiesa atzīst, ka atsevišķos gadījumos var pastāvēt nepieciešamība sabiedrības drošības interesēs ierobežot notiesāto savstarpējo saraksti. Proti, termina "sabiedrības drošība" saturs demokrātiskās valstīs ir orientēts uz publisko interešu aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 13. punktu). Tādējādi noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas privātās dzīves daļa - korespondences saturs - nonāk sabiedrības likumīgo interešu aizsardzības sfērā. Notiesāto personu privāto dzīvi un arī tādu tās aspektu kā korespondence var ierobežot gadījumos, kad ir pamatotas aizdomas, ka ar sarakstes palīdzību tiek plānoti jauni noziedzīgi nodarījumi. Notiesāto savstarpējā sarakste varētu tikt ierobežota arī gadījumos, kad notiesātie, kas vēlas sarakstīties, ir kopīgi izdarījuši noziedzīgu nodarījumu. Apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. 15.3. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, izvērtējot katru situāciju individuāli, jo neesot pamata uzskatīt, ka notiesāto savstarpējā sarakste vienmēr apdraudēs sabiedrības drošību. Jāpiekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka ECT lietā Frérot v. France nav vērtēta notiesāto savstarpējā sarakste pēc būtības, jo ieslodzīto tiesības savstarpēji sarakstīties jau bija noteiktas Francijas Kriminālprocesa kodeksā. Taču šajā spriedumā ECT norādīja, ka valstij tai piešķirtās rīcības brīvības ietvaros ir jānosaka konkrēti kritēriji, pēc kuriem var ierobežot notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību, jo gadījumā, kad termina "korespondence" interpretācijas rezultātā automātiski kāds subjekts tiek izslēgts no privātās sarakstes loka, tiek pārkāpts Konvencijas 8. pants (sk. ECT spriedumu Frérot v. France, judgment of January 2007, application no. 70204/01, para. 59 - 61). Satversmes tiesa norāda, ka personas tiesības mazāk ierobežotu tāds regulējums, kas ļautu lemt par notiesāto savstarpējās sarakstes ietekmi uz sabiedrības drošību, kā arī brīvības atņemšanas iestādes drošību un tajā noteikto kārtību, citastarp apsverot arī to, vai konkrētā sarakste apdraud soda izpildes mērķus, un katru konkrēto situāciju un apstākļus izvērtējot individuāli. Apstrīdētajā normā paredzētais notiesāto savstarpējās sarakstes aizliegums, ciktāl tas nav individuāli pamatots ar likumā noteiktiem kritērijiem, nav sociāli nepieciešams un ir iespējams noteikt arī saudzējošākus līdzekļus, lai mazāk ierobežotu personas tiesības uz privāto dzīvi, vienlaikus garantējot sabiedrības drošību. Ņemot vērā, ka notiesātajiem Satversmes 96. pantā minētās pamattiesības tiek ierobežotas, kontrolējot viņu korespondences saturu, un tādā veidā tiek nodrošināta arī leģitīmā mērķa sasniegšana, papildu ierobežojumu noteikšana, ciktāl tie nav individuāli pamatoti ar likumā noteiktiem kritērijiem, nav samērīga. Līdz ar to apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 49. panta otro daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris