2. Article

Pieteikuma iesniedzējs Pāvels Rožkovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantam. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Satversmes 96. pants, vairāki starptautiskie dokumenti un tostarp Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pants noteic notiesāto saziņas tiesības un garantē tiesības uz korespondences neaizskaramību. Savukārt Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Rec (2006) 2 par Eiropas cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas cietumu noteikumi) 24.1. punkts noteic, ka ieslodzītajām personām ir tiesības, cik vien bieži tas iespējams, sazināties ne vien ar ģimenes locekļiem, bet arī ar citām personām, sarakstoties vai izmantojot citus saziņas līdzekļus. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību tiekot ierobežotas ar mērķi nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību, tostarp nepieļaut nekārtības un noziegumus brīvības atņemšanas vietā. Minētā mērķa sasniegšanu nodrošinot Kodeksa 41. panta septītā daļa, kas paredz pārbaudīt notiesāto saraksti, vēstules izlasot. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, korespondences pārbaude ir atbilstošs līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turpretim apstrīdētā norma esot nesamērīga. Turklāt ierobežojumi, kas noteikti notiesāto korespondencei, nedrīkstot būt lielāki nekā nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) 2007. gada 12. jūnija spriedumu lietā Frérot v. France, Pieteikuma iesniedzējs secina, ka notiesāto savstarpējās sarakstes aizliegums neatbilst Satversmes 96. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda, ka vēlējies sarakstīties ar saviem paziņām no citām ieslodzījuma vietām. Šāda sarakste esot nepieciešama, jo tādā veidā varot uzturēt pirms ieslodzījuma izveidojušos kontaktus visa soda izciešanas termiņa garumā. Ar vēstuļu starpniecību esot iespējams sniegt morālo atbalstu un palīdzību dažādu sadzīves jautājumu risināšanā. Pieteikuma iesniedzējs esot mēģinājis nosūtīt vēstuli uz Iļģuciema cietumu iepazīšanās nolūkā, taču vēstule viņam atdota atpakaļ ar norādi uz apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tieši tāda cita persona, kura arī atrodas ieslodzījuma vietā, esot sarunbiedrs, ar kuru iespējams apspriest sadzīviskas problēmas, jo abas personas atrodoties līdzīgos apstākļos un attiecīgās problēmas izprotot labāk. Bez tam sarakste notiesātajam ļautu veidot jaunus sociālos kontaktus un paplašinātu to personu loku, ar kurām viņš kontaktējas ieslodzījuma laikā, tostarp sniegtu iespēju iepazīties ar ieslodzījumā esošām pretēja dzimuma personām. Apstrīdētā norma īpaši ierobežojot tādus notiesātos kā Pieteikuma iesniedzējs, kuriem nav radinieku vai citu paziņu ārpus ieslodzījuma vietām, jo liedzot veidot personīgas attiecības, tostarp ģimeniskas attiecības. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka notiesātajam ieslodzījuma vietā esot ierobežots to personu loks, ar kurām viņam atļauts kontaktēties. Pastāvīgi varot kontaktēties ar kameras biedriem, bet reizi septiņās dienās sporta laukumā - arī ar notiesātajiem no citām kamerām. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, proti, ka korespondences kontroli nevarot uzskatīt par pietiekami efektīvu līdzekli sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumu novēršanai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata: ja notiesāto privātā sarakste tiek pakļauta kontrolei, tad jaunu noziedzīgu nodarījumu plānošana nav iespējama.