6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk -Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 96. pantu. Tiesībsargs norāda, ka sarakste ir sociālo attiecību veidošanas un uzturēšanas līdzeklis, kurš saistīts ar personas tiesībām uz privāto dzīvi. Apstrīdētā norma ne vien ierobežojot notiesāto tiesības uz korespondences neaizskaramību, bet arī varot aizskart tiesības uz privāto dzīvi. Proti, ja divas notiesātās personas vēlas apprecēties vai arī tām ir gaidāms kopīgs bērns, savstarpējās sarakstes aizliegums ierobežojot šo personu tiesības uz ģimenes dzīvi. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai vispārējs notiesāto savstarpējās sarakstes aizliegums ir attaisnojams. Tiesībsargs uzskata, ka nepieciešamība gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un nepieciešamība sabiedriskās drošības labad kontrolēt ieslodzīto personu saraksti var būt par pamatu tam, lai noteiktu apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu. Taču Kodeksā noteiktā korespondences kontrole un aizturēšana esot pietiekams līdzeklis minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Savukārt, nosakot vairākus ierobežojumus notiesāto tiesībām uz privāto dzīvi, tiekot pārkāpts samērīguma princips. Tiesībsargs uzsver, ka Saeimas arguments par nesamērīgi lielo resursu patēriņu, ko prasot notiesāto personu savstarpējās sarakstes kontrole, nav pamatots. Cilvēktiesību neievērošanu nevarot attaisnot ar līdzekļu trūkumu, turklāt ieslodzījuma vietas administrācijai neatkarīgi no korespondences daudzuma un pieaugošā darba apjoma vajagot nodrošināt tās pārbaudi. Tāpat Tiesībsargs nepiekrīt argumentam, ka apstrīdētā norma esot notiesāto personu resocializāciju veicinošs faktors. Vienīgi personas vēlme atgriezties sabiedrībā un valsts palīdzība šā nodoma īstenošanā esot efektīvas resocializācijas priekšnoteikumi.