3. Article — noteica, ka "Ministru kabinets izdod tuvākus noteikumus

šī likuma izvešanai dzīvē" (Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, 27. burtnīca, 1928. gada 31. decembris, 662. lpp.). 1931. gada 6. maijā Valsts prezidents izsludināja Saeimā 1931. gada 28. aprīlī pieņemto Likumu par 1931.g. iekšējo ceļu aizņēmumu ar prēmijām. Tā 1. pants noteica, ka "iekšējo 1931.g. ceļu aizņēmumu ar prēmijām izlaiž 12 miljonu latu nominālvērtībā uz 30 gadiem. Izlaišanu izdara uz sevišķa finanšu ministra instrukcijas pamata" (Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, 11. burtnīca, 1931. gada 18. maijs, 441. - 447. lpp.). 1931. gada 29. jūnijā Valsts prezidents izsludināja Saeimā 1931. gada 22. jūnijā pieņemto Likumu par ārējo īstermiņa aizņēmumu. Tā 1. pants noteica, ka "Ministru kabinets pilnvarots uzdot finanšu ministram izdot valsts parādu zīmes par summu līdz 20 miljoniem latu" (Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, 22. burtnīca, 1931. gada 12. augusts, 772. lpp.). Minētais liecina, ka jautājumi, kas attiecas uz starptautiskajiem un citiem aizņēmumiem, kuriem ir būtiska ietekme uz valsts budžetu, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika risināti likumdošanas ceļā Saeimā. Arī sākotnējā prakse pēc Satversmes darbības atjaunošanas liecina, ka jautājumus, kas saistīti ar starptautiskajiem aizņēmumiem, izlēma Saeima (sk., piemēram, 1995. gada 29. marta likumu "Par Latvijas Investīciju bankas vispārējā aizņēmuma garantijas līgumu starp Latvijas Republiku un Eiropas Investīciju banku" un 1995. gada 29. marta likumu "Par Līgumu starp Latvijas Republiku un Ziemeļu investīciju banku"). Satversmes 81. pants noteica, ka laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi citastarp nevarēja grozīt budžetu un budžeta tiesības, tie nevarēja attiekties uz valsts kases zīmju emisiju un aizņēmumiem. Tas, ka 81. pants no Satversmes ir izslēgts, nedod pamatu secinājumam, ka tajā minētie jautājumi tagad ietilptu Ministru kabineta kompetencē. Proti, arī pēc grozījumu izdarīšanas Satversmē un 81. panta izslēgšanas no tās, kompetence izlemt jautājumus, kas attiecas uz šajā pantā ietvertajām jomām, joprojām ekskluzīvi pieder tikai Saeimai un Ministru kabinetam nav tiesību izlemt tajā regulētos jautājumus. Satversmes tiesa atzīst, ka jautājumi, kurus Ministru kabinets risinājis, slēdzot attiecīgās vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, atzīstami par pietiekami svarīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, lai tos izlemtu likumdošanas ceļā Saeimā. Arī no Saeimas atbildes rakstiem acīmredzami izriet tas, ka starptautiskā aizdevuma saņemšana ir ārkārtīgi svarīga Latvijas ekonomiskās lejupslīdes apturēšanai. Tāpat paša Saprašanās memoranda starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku 20. punktā norādīts, "ka attiecībā uz Latviju šis Memorands stāsies spēkā pēc Latvijas tiesību aktos noteikto iekšējo procedūru pabeigšanas" (lietas materiālu 11. sēj. 66. lpp.). Nevar piekrist Latvijas Republikas tieslietu ministra vēstulē Eiropas Komisijai sakarā ar aizdevuma saņemšanu norādītajam, ka ir iegūti visi aizdevuma saņemšanai nepieciešamie saskaņojumi un pilnvarojumi un līgums nepārkāpj nevienu nacionālo tiesību normu, arī līguma īstenošana nepārkāpšot neviena Latvijas tiesību akta prasības un tā tiesiskums, spēkā esamība un izpildīšanas jautājumi netikšot apstrīdēti ne tiesā, ne kādā citā institūcijā (sk. Latvijas Republikas tieslietu ministra vēstuli Eiropas Komisijai, 2009. gada janvāra Aizdevuma līguma starp Eiropas Savienību un Latviju 3. pielikumu http://ec.europa.eu/latvija/documents/pievienotie_faili/29.01.09.la.doc,aplūkots 2009. gada 1. decembrī). Satversmes tiesa norāda, ka konceptuālā izšķiršanās par starptautisko aizdevumu saņemšanu un tās nosacījumiem atzīstama par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu, kas, ievērojot Satversmē noteikto kārtību, bija jāizlemj pašam likumdevējam. Kaut arī Saeima ir pieņēmusi ekonomikas stabilizācijas programmu, lēmusi par grozījumiem 2009. gada valsts budžetā un pieņēmusi 2010. gada valsts budžetu, tomēr šie lēmumi nevar aizstāt Satversmē noteiktās tiesības un vienlaikus arī pienākumu izlemt visus būtiskos jautājumus, kas attiecas uz minētajiem aizdevumiem, tostarp jautājumus par iespējamo pilnvarojumu Ministru kabinetam. Ministru kabineta uzņemtās starptautiskās saistības pašas par sevi nevar kalpot par argumentu Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai. 30.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas. ECT ir norādījusi, ka sabiedrības intereses arī pensiju vai tām pielīdzināmu maksājumu samazināšanas kontekstā atstāj likumdevējam plašu rīcības brīvību. Šo rīcības brīvību tiesai ir pienākums respektēt, ja vien likumdevēja rīcībai nav acīmredzami trūcis saprātīga pamatojuma (sk. ECT spriedumu lietā Moskal v. Poland, Application No. 10373/05, 15 September 2009, para. 61). 30.2.1. Saeimas atbildes rakstā un Ministru kabineta viedoklī norādīts, ka 11. jūnija vienošanās rezultātā Izmaksu likums tika saskaņots ar valdību veidojošajām politiskajām partijām, LBAS, LDDK, LPF, LPS un Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameru. Tādējādi Saeima un Ministru kabinets netieši apliecina, ka ar šo vienošanos ir panākts labākais iespējamais risinājums no vairākām alternatīvām. No Satversmes tiesai iesniegtajām iesaistīto organizāciju atbildēm gūstams ieskats, ka apstrīdētajām normām alternatīvi risinājumi ir vai nu izskanējuši citu apspriežu laikā, vai arī atstāti bez ievērības. Tā, piemēram, LPS informēja Satversmes tiesu, ka, sagatavojot 11. jūnija vienošanos, tika apsvērtas arī citas alternatīvas - neapliekamā minimuma samazināšana līdz 0 latiem, pensiju samazināšana par 15 procentiem, pensiju piemaksu samazināšana un pensiju izmaksāšana strādājošajiem pensionāriem 100 latu apmērā. LBAS un LDDK norāda, ka 2009. gada budžeta grozījumu izstrādes laikā notikušas konsultācijas par iespējām samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu vai paaugstināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi. Nekādas citas apspriedes par apstrīdētajām normām neesot notikušas. Savukārt LPF norāda, ka tā neesot piedalījusies 11. jūnija vienošanās apspriešanā, jo lēmums jau bijis pieņemts, kā arī norāda, ka 2009. gada 9. jūnijā, tiekoties ar labklājības ministru, esot panākta vienošanās par pensiju samazinājumu 20 procentu apmērā tiem strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas ir lielākas par 100 latiem, un par piemaksu neizmaksāšanu tiem pensionāriem, kuri pensionējušies pēc 1996. gada 1. janvāra. Ministru kabineta sēdē minētās vienošanās netika akceptētas. Satversmes tiesa norāda, ka 11. jūnija vienošanās pati par sevi nedz apstiprina, nedz arī izslēdz apstrīdēto normu konstitucionalitāti vai leģitimitāti. Arī atsevišķu organizāciju vai valdības sociālo partneru līdzdalība minētās vienošanās sagatavošanā neliecina par apstrīdēto normu konstitucionalitāti vai arī - tieši pretēji - neatbilstību Satversmei. 11. jūnija vienošanās drīzāk ir vērtējama nevis kā tāda, kas radītu tiesiskus apstrīdēto normu pieņemšanas priekšnoteikumus, bet gan kā kvazipolitiska apņemšanās, kuru līdztekus valdību veidojošajām partijām dažādu apsvērumu dēļ parakstījušas arī atsevišķas organizācijas un valdības sociālie partneri. Šajā lietā vienošanās faktam ir nozīme tiktāl, ciktāl tās sagatavošanas gaitā apspriestas iespējamās apstrīdēto normu alternatīvas. Turklāt pretēji Saeimas atbildes rakstos, Ministru kabineta vēstulē un Izmaksu likuma projekta anotācijā norādītajam Satversmes tiesa atzīst, ka organizāciju un valdības sociālo partneru līdzdalība 11. jūnija vienošanās sagatavošanā vērtējama kā formāla. 30.2.2. Labklājības ministrijas sniegtajā informācijā norādīts, ka Izmaksu likuma projekts bija jāizstrādā ļoti ierobežotā laikā un laika trūkuma dēļ izvērtēt alternatīvas neesot bijis iespējams (sk. lietas materiālu 9. sēj. 115. lpp.). Savukārt Ministru kabinets norāda, ka diskusijas par nepieciešamā 500 miljonu latu samazinājuma panākšanu valsts budžetā bijušas ārkārtīgi sarežģītas un smagas. Sarunu gaitā vērtēti un apspriesti arī citi, pensiju samazināšanai alternatīvi risinājumi, tomēr diskusiju rezultātā vienošanās panākta tikai par vienu konkrētu risinājumu, proti, to, kas fiksēts 11. jūnija vienošanās tekstā. Pēc šīs vienošanās noslēgšanas diskutēt par citiem risinājumiem Izmaksu likuma projekta sagatavošanas procesā nebūtu bijis racionāli citastarp arī tādēļ, ka budžeta deficīta samazinājums bija jānosaka nekavējoties (sk. lietas materiālu 9. sēj. 8. lpp.). Saeimas, LBAS, LDDK, LPF, LPS un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas A. Barčas sniegtā informācija liecina, ka atsevišķas alternatīvas apstrīdētās normas pieņemšanai tika apspriestas. Piemēram, ticis izstrādāts priekšlikums noteikt maksimālo pensijas apmēru - 350 latu, savukārt strādājošiem pensionāriem noteikt pensiju izmaksas ierobežojumu 50 procentu apmērā. Vienlaikus tiek atzīts arī tas, ka alternatīvas nebūtu devušas pietiekamu ietaupījumu vai arī nebija pietiekami izvērtētas (sk. lietas materiālu 9. sēj. 162., 163. lpp. un 10. sēj. 64. lpp.). Arī debatēs par Izmaksu likumu Saeimas sēdē tika izteikti vairāki apstrīdēto normu pieņemšanai alternatīvi priekšlikumi. Piemēram, tika norādīts uz ministriju izdevumu samazināšanu, sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes palielināšanu vai tāda minimālā pensijas apmēra noteikšanu, kas nebūtu samazināms (sk. Latvijas Republikas 9. Saeimas 15. un 16. jūnija sēdes stenogrammas http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/090615/st090615.htm, http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/090616a/st090616a.htm, aplūkots 2009. gada 2. decembrī). Tomēr arī šie priekšlikumi tika vienīgi izteikti, bet ne vērtēti. Satversmes tiesa atzīst, ka ne Ministru kabinets, ne Saeima nav veikuši objektīvu un izsvērtu analīzi ne attiecībā uz to, kādas būs apstrīdēto normu piemērošanas sekas, ne arī attiecībā uz to, vai nepastāv citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šāds secinājums izriet no Izmaksu likuma projekta anotācijas. Tajā norādīts, ka "pastāv risks, ka Likumprojekta 2., 3., 5. un 6. panta normas ir pretrunā ar no Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, kā arī rada risku pretrunai ar Satversmes 91. pantā noteiktajām personu tiesībām uz vienlīdzību un nediskrimināciju un 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, un var radīt pamatu personām vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā" (likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" anotācijas II sadaļa http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/0BEB9E49A7761574C22575D6003F8248?OpenDocument, aplūkots 2009. gada 1. decembrī). Izmaksu likuma projekta anotācijā arī norādīts, ka konsultācijas ar ekspertiem neesot notikušas (sk. likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" anotācijas VI sadaļu). Savukārt Saeimas Juridiskais birojs savā atzinumā par Izmaksu likuma projektu norādījis, ka neesot pietiekamas informācijas tam, lai likumprojektā ietvertās normas vērtētu kā iespējami saudzīgāko un galējo līdzekli valsts izdevumu samazināšanai. Likumprojekta 3. panta pirmajā daļā paredzētā ierobežojuma attiecināšana uz tik plašu personu loku neesot pamatota un pārkāpjot samērīguma principu. Turklāt likumprojektā ietverta acīmredzama pretruna - tajā paredzēts, ka likums stāsies spēkā 2009. gada 1. jūlijā, taču likumprojekta anotācijā norādīts, ka likuma piemērošana no minētā datuma esot neiespējama (sk. lietas materiālu 8. sēj. 53. - 54. lpp.). Likumdevēja uzdevums ir meklēt kompromisu starp konkurējošiem tiesiski politiskiem mērķiem, it īpaši - starp tiesību un konstitucionālajiem principiem. Ja, piemēram, jāizlemj par noteiktiem sociālajiem atvieglojumiem, ir jāatrod kompromiss starp sociālā valstiskuma un taupīgas valsts budžeta politikas īstenošanas pamatprincipiem (sk.: Cipeliuss R. Par tiesisko apsvērumu racionālu strukturēšanu. Likums un Tiesības, 2000, Nr. 4, 112. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka ieteiktās apstrīdēto normu alternatīvas nevar atzīt par kvalitatīviem priekšlikumiem, jo adekvātus alternatīvos priekšlikumus tik īsā laikā izstrādāt gluži vienkārši nebija iespējams. Arī šo alternatīvo risinājumu iespējamo ekonomisko efektu un sociālās sekas atbilstoši to nozīmīgumam dažu dienu laikā nevarēja rūpīgi un vispusīgi izvērtēt. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka alternatīvie risinājumi, kuriem trūkst nepieciešamā pamatojuma un ekonomisko un sociālo seku izvērtējuma, būtu atzīstami par pietiekami apsvērtām apstrīdēto normu alternatīvām. Steiga un nepietiekamā ekspertu iesaiste neļāva likumdevējam pienācīgā kārtībā izvērtēt alternatīvus risinājumus un noteikt saudzējošu pāreju. Par likumdevēja nepārdomāto rīcību citastarp liecina arī tas, ka Izmaksu likums tika steidzamības kārtībā labots. Proti, Izmaksu likumā ietvertie izmaksu ierobežojumi attiecās uz vecuma un izdienas pensijām. Tādējādi personām, kuras bija sasniegušas pensijas vecumu, bet joprojām saņēma invaliditātes pensiju, tā tika maksāta pilnā apmērā, savukārt personas, kurām invaliditātes pensijas vietā bija piešķirta vecuma pensija, to saņēma ierobežotā apmērā. Līdz ar to Izmaksu likums paredzēja acīmredzami atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras bija invaliditātes pensijas saņēmēji un kurām pensijas samazinājums netika piemērots, un personām, kuras invaliditātes pensijas vietā saņēma vecuma pensiju un kurām pensijas samazinājums tika piemērots (sk. 2009. gada 17. septembra likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam"" un šā likuma projekta anotāciju http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/CDF73564B79BB4E3C225761F004BE61E?OpenDocument, aplūkots 2009. gada 1. decembrī). Tiesību zinātnē ir atzīts: kavēšanās, neparedzamība un nekonsekvence valsts varas izmantošanā ir pierādījums tam, ka valsts veiktie un ieviestie pasākumi ir noveduši pie samērīguma principa pārkāpuma (sk. Harris D., O'Boyle M., and Warbrick C., Law of the European Convention on Human Rights, 2nd ed., Oxford University Press, 2009, p. 676). Arī ECT ir norādījusi, ka "nenoteiktība - vienalga, vai tā būtu radusies likumdošanas, administratīvās vai institucionālās prakses rezultātā, - ir faktors, kas jāņem vērā, izvērtējot valsts rīcību. Patiešām, ja tiek skarts vispārēju interešu jautājums, publiskās varas institūcijām ir pienākums darboties saprātīgi ilgu laiku, pienācīgā un saskaņotā veidā" (Broniowski v. Poland, 2004-V; 43 EHRR 1, paras. 151 and 184 GC). Neparedzot diferencētu pieeju Izmaksu likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajam ierobežojumam, var izveidoties tāda situācija, ka personai noteiktais ieturējums no pensijas ir lielāks nekā tās gūtais ienākums no darba vai pašnodarbinātā tiesiskajām attiecībām. Tas, ka šāda likumdevēja rīcība nav atbilstoša Satversmei, jau ir norādīts agrākajos Satversmes tiesas spriedumos (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Turklāt izveidojās tāda situācija, ka atsevišķām personu grupām, kurām papildus pensijai ir arī citi ienākumi, Izmaksu likuma 3. panta pirmā daļa netiek piemērota. Atbilstoši Ministru kabineta norādītajam saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6. pantu par obligāti sociāli apdrošinātām personām netiek uzskatītas personas, kuras ir sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, un ir zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieki, autoratlīdzības saņēmēji, fiziskās personas, kuras veic nekustamā īpašuma apsaimniekošanu vai gūst ienākumus no personīgās palīgsaimniecības vai piemājas saimniecības un ir reģistrējušās kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātājas. Tāpat pensijas samazinājums netiek piemērots pašnodarbinātajiem, kuri ir reģistrēti Valsts ieņēmumu dienestā, bet kuru ienākumi nesasniedz minimālo mēnešalgu (sk. lietas materiālu 9. sēj. 11. - 12. lpp.). Arī attiecībā uz tām personām, kurām tiek piemērota Izmaksu likuma 2. panta pirmā daļa, nevar atzīt, ka likumdevējs izvēlējies vismazāk ierobežojošo līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, pensiju ieturējums 10 procentu apmērā tiek piemērots visiem pensionāriem neatkarīgi no viņu pensijas apmēra. Šīs normas piemērošanas rezultātā pensionārs var kļūt par trūcīgu personu, kas ir spiesta lūgt sociālo palīdzību. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 109. pantam. 31. Satversmes tiesa norāda, ka valstij, straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, uz noteiktu laiku samazinot pensiju izmaksas, tomēr saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Šajā kontekstā ir būtiski noskaidrot, vai pensijas saņēmēju tiesības ir ierobežotas tiktāl, ka tiek skartas viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu pēc būtības (sk. ECT spriedumu lietā Kjartan Ásmundsson v. Iceland, Application no. 60669/00, Judgment of 30 March 2005, para. 39). Satversmes tiesa norāda, ka viens no pensiju sistēmas nepieciešamajiem elementiem ir adekvātums. Tas nozīmē, ka pensiju sistēmas ietvaros tiek garantēti droši finansēti, adekvāti ienākumi, kas nedestabilizē valsts finanses un neuzliek pārlieku apgrūtinājumu nākamajām paaudzēm, tajā pašā laikā nodrošinot taisnīgumu un solidaritāti, kā arī iespēju reaģēt uz mainīgajām indivīdu un sabiedrības vajadzībām (sk. Social Protection Committee, Adequate and Sustainable Pensions, Report by the Social Protection Committee on the future evolution of social protection, Göteborg European Council, June 2000). Valstīm iespēju robežās ir jānodrošina visiem vecajiem cilvēkiem cilvēka cienīgas dzīves standarts un iespēja aktīvi piedalīties valsts sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē [sk. European Commission, Communication on supporting national strategies for safe and sustainable pensions through an integrated approach, COM (2001) 362 final, July 2001]. 31.1. Pieteikumos vairākkārt uzsvērts, ka sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļu uzkrājums ir izlietots nepamatoti un tā izlietošana bijusi viens no apstrīdēto normu pieņemšanas iemesliem. Savukārt Finanšu ministrija un Valsts kase savās atbildēs Satversmes tiesai norādījušas, ka rīcība ar sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrājumiem bijusi atbilstoša Likumam par budžetu un finanšu vadību. Tiesību aktos, kas regulē sociālās apdrošināšanas jautājumus, ir iestrādāts viens no šīs jomas pamatprincipiem - pašfinansēšanās. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas vienīgi no sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Arī izmaksas no šā budžeta paredzētas vienīgi sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina zināms līdzsvars starp minētā budžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Šo līdzsvaru var izjaukt nepārdomātu papildu izmaksu noteikšana, un līdz ar to minētā budžeta finansiālā ilgtspēja var tikt apdraudēta. 31.1.1. No lietas materiāliem secināms, ka sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā 2009. gada sākumā bija izveidojies uzkrājums - 951,1 miljons latu. Savukārt 2009. gada 1. septembrī valsts speciālā budžeta uzkrājums bija 845,4 miljoni latu. Tātad astoņu mēnešu laikā minētais uzkrājums samazinājies par vairāk nekā 100 miljoniem latu. Sociālās apdrošināšanas budžetā ieskaitīto iemaksu pārpalikums, kas veidojas ekonomiskās izaugsmes gados un demogrāfiski labvēlīgos gados, tiek uzskaitīts sociālās apdrošināšanas kontos. Lai gan savstarpēja aizņemšanās starp budžetiem notika jau 1999. gadā un jau 2005. gadā tika apspriesta iespēja sociālās apdrošināšanas budžeta rezerves izmantot peļņas gūšanai, Ministru kabinets tikai 2008. gada 2. decembrī nolēma atbalstīt uzkrāto sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļu ieguldīšanu Valsts kasē (sk. lietas materiālu 9. sēj. 187. un 188. lpp. un Ministru kabineta 2008. gada 3. decembra koncepciju "Par valsts sociālās apdrošināšanas finanšu resursu pārvaldīšanu līdz 2012. gadam". Latvijas Vēstnesis, 2008. gada 5. decembris, Nr.190). Sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pārpalikums ir rezerves fonds. Atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem tas izmantojams tikai sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju izmaksai gadījumos, kad sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi nav pietiekami, lai segtu tā izdevumus. Proti, minētais uzkrājums izmantojams, lai citastarp rastu līdzsvaru starp dažādu paaudžu sociālo nodrošinājumu un garantētu pensiju adekvātumu. Likuma "Par sociālo apdrošināšanu" 7. panta trešā daļa paredz, ka katram no speciālajiem budžetiem var izveidot rezervi, kurā tiek ieskaitīts speciālā budžeta ieņēmumu pārsniegums pār sniegto sociālās apdrošināšanas pakalpojumu finansējuma summu. Tādējādi secināms, ka izšķiršanās par rīcību ar sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļu uzkrājumu ietilpst sociālās politikas jomā. Pārdomāta un mērķtiecīga rīcība ar šo uzkrājumu sekmētu tā pieaugumu, un uzkrājums atvieglotu budžeta situāciju tad, kad demogrāfiskā situācija valstī sāktu būtiski pasliktināties. No vienas puses, izraudzītā kārtība nodrošina to, ka sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājuma līdzekļi ir pakļauti mazākam ekonomiskajam riskam, jo tiek ieguldīti pietiekami drošos finanšu instrumentos un tiek saglabāta relatīva ieguldīto līdzekļu vērtība. Tāpat pastāvošā kārtība garantē to, ka sociālās apdrošināšanas sociālā budžeta līdzekļi tiek adekvāti uzskaitīti. No otras puses, nevar apšaubīt arī to, ka pastāvošā kārtība, kas nosaka rīcību ar šo vairākus simtus miljonu latu lielo uzkrājumu, nepamatoti lielas pilnvaras piešķir tieši izpildvarai - finanšu ministram un VSAA kā budžeta izpildītājam. Piemēram, par nepārskatāmu var uzskatīt kārtību, kādā VSAA direktors un Valsts kases pārstāvis slēdz vienkāršotus līgumus par vairākus simtus miljonu latu lielu sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājuma līdzekļu ieguldīšanu Valsts kasē. Ņemot vērā pienācīgas kontroles trūkumu, pamatoti var apšaubīt to, vai šādā veidā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrājuma līdzekļi patiešām tiek izvietoti visefektīvākajā veidā. Šā iemesla dēļ arī Pieteikumu iesniedzējiem varēja rasties pamatotas šaubas par to, kādiem mērķiem minētais uzkrājums patiesībā ir ticis novirzīts. Tāpat netiek nodrošināta pienācīga kontrole, citastarp arī Saeimas kontrole, pār to, lai šis ievērojamais uzkrājums tiktu izmantots kā sociālās politikas instruments, izvietojot attiecīgos finanšu līdzekļus tautsaimniecībai un sociālās apdrošināšanas budžetam visizdevīgākajā veidā. Tieši pretēji, kā norāda M. Poršņova, minētais uzkrājums, iespējams, tiek izmantots valsts budžeta deficīta problēmu risināšanai, kā arī izpildvaras īstermiņa mērķu īstenošanai un tādā veidā tiek destabilizēta visa sociālās apdrošināšanas sistēma (sk. lietas materiālu 9. sēj. 188. lpp.). 31.1.2. No lietas materiāliem secināms, ka viens no iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik liels deficīts, ir tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Šo pabalstu izmaksāšanai 2008. gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni latu, bet 2009. gadā šim mērķim bija plānots tērēt aptuveni 82,9 miljonus latu (sk. lietas materiālu 9. sēj. 195. lpp.). Līdz 2008. gada 1. janvārim minētais pabalsts bija noteikts kā sociālā pabalsta veids - bērna kopšanas pabalsts - un tika izmaksāts no valsts pamatbudžeta. Saskaņā ar tobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu pabalsta lielums bija ierobežots, proti, tas nevarēja pārsniegt 392 latus mēnesī. Satversmes tiesa šādu regulējumu atzina par atbilstošu no Satversmes 91. panta izrietošajam tiesiskās vienlīdzības principam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra spriedumu lietā Nr. 2006-10-03). Lai mainītu līdz 2008. gada 1. janvārim pastāvējušo kārtību, kādā tika maksāts bērna kopšanas pabalsts, Ministru kabinets 2007. gada 8. oktobrī Saeimai iesniedza likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"". Likumprojekta izstrādāšanas pamats bija Ministru prezidenta 2007. gada 20. septembra rezolūcija Nr.111-1/152. Tajā Labklājības ministrijai kopīgi ar Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju tika uzdots sagatavot un līdz 2007. gada 24. septembrim iesniegt izskatīšanai Ministru kabineta 25. septembra sēdē grozījumus attiecīgajos tiesību aktu projektos par bērna kopšanas pabalsta sistēmas optimizāciju (sk. Ministru prezidenta 2007. gada 20. septembra rezolūciju Nr.111-1/152 lietas materiālu 10. sēj. 81. lpp.). Likumprojekts tika atzīts par steidzamu un Saeimā bez debatēm pieņemts gan pirmajā, gan arī otrajā lasījumā (sk. Saeimas 2007. gada 24. oktobra sēdes stenogrammu http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/071024/st071024.htm un Saeimas 2007. gada 8. novembra sēdes stenogrammu http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/071108/st071108.htm, aplūkots 2009. gada 2. decembrī). Ar šā likuma pieņemšanu likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" tika ieviests jauns valsts sociālās apdrošināšanas veids - vecāku apdrošināšana. Likumprojekta anotācijā bija norādīts: tā kā vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem paredzēts pilnā apmērā maksāt arī nodarbinātām personām, kuras paralēli saņems darba ienākumus, tad vecāku apdrošināšana neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai. Ņemot vērā to, ka šā pabalsta ieviešana nodrošināma esošās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ietvaros, tas radīšot negatīvu ietekmi uz sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu ilgtermiņā. Sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā uzkrātā rezerve, ieviešot vecāku pabalstu un veicot tā izmaksu no šā budžeta esošās likmes ietvaros, tikšot izlietota par 10 gadiem ātrāk (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"", reģ. Nr. 470/Lp9, anotāciju http://www.saeima.lv/saeima9/lasa?dd=LP0470_0, aplūkots 2009. gada 2. decembrī). Likumprojekta anotācijā bija norādīts, ka kopējā sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tiek saglabāta 33,09 procentu apmērā un vecāku apdrošināšanas veidam atbilstošais pakalpojums (vecāku pabalsts) tiks finansēts no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta līdzekļiem, mainot vienīgi speciālo budžetu savstarpējo izdevumu īpatsvaru sadalījumu (sk. likumprojekta reģ. Nr. 470/Lp9 anotāciju). No Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem, redzams, ka vecāku apdrošināšanai paredzētā sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu proporcija 2009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, ir pieaugusi par aptuveni 70 procentiem. Proti, tā palielinājusies no 1,08 procentiem 2008. gadā līdz 1,85 procentiem 2009. gadā. Satversmes tiesa uzskata, ka, saglabājot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi 33,09 procentu apmērā, likumdevējam nebija pamata ieviest jaunu sociālās apdrošināšanas veidu. Šāda jauna sociālās apdrošināšanas veida ieviešanas rezultātā tika izjaukts sociālās apdrošināšanas budžeta līdzsvars un apdraudēta tā ilgtspēja. Ieviestais sociālās apdrošināšanas veids - vecāku pabalsts - tiek apmaksāts no sociālās apdrošināšanas budžeta bez attiecīgām papildu iemaksām tajā. Arī no likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izstrādāšanas materiāliem redzams, ka sākotnēji noteiktā sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tika paredzēta, lai finansētu tikai piecus valsts sociālās apdrošināšanas veidus - valsts pensiju apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam, sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanu un maternitātes un slimības apdrošināšanu (sk., piemēram, likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izstrādāšanas dokumentus lietas materiālu 9. sēj. 166. - 180. lpp., Pensiju likuma koncepcijas 3. lpp. lietas materiālu 10. sēj. 158. lpp. un Labklājības ministrijas 1998. gada sociālā ziņojuma 12. - 37. lpp.). Līdz ar to pie sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta negatīvās finansiālās bilances būtiski ir novedis tas, ka vecāku pabalsts tika noteikts par jaunu sociālās apdrošināšanas veidu, nepārskatot apdrošināšanas iemaksu likmi. Piemēram, apstrīdēto normu īstenošanas rezultātā panākamais kopējais ietaupījums 2009. gadā tika plānots aptuveni 88 miljonu latu apmērā. Šāda summa atbilst aptuveni viena gada un viena mēneša vecāku pabalstiem paredzētajām izmaksām no sociālā budžeta. Tāpat secināms, ka sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ilgtspēju ietekmēja arī citi pārsteidzīgi un nepārdomāti lēmumi sociālās politikas jomā, piemēram, piemaksas pie pensijas palielināšana līdz 70 santīmiem par katru apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1996. gadam, pensiju fondiem novirzāmo obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksu samazināšana, kā arī nepārdomātais pensiju indeksācijas mehānisms (sk. Pasaules Bankas ziņojuma Aide Memoire 4.19. punktu lietas materiālu 9. sēj. 105. lpp. un M. Poršņovas atzinumu lietas materiālu 9. sēj. 204. lpp.). Šajā spriedumā jau tika norādīts, ka Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma ir jutīga un ikviens nepārdomāts lēmums var radīt nopietnas sekas attiecībā uz šīs sistēmas stabilitāti ilgtermiņā. Līdz ar to valstij ir pienākums ar vislielāko rūpību īstenot sociālo politiku, apsaimniekojot sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļus. Pārsteidzīgie un iepriekš nepietiekami izsvērtie lēmumi līdztekus ar valsts ekonomisko stāvokli ir izraisījuši pašreizējo nelabvēlīgo situāciju sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. 31.2. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Pensionāri ir uzskatāmi par sociālo grupu, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Tas vēl jo vairāk attiecināms uz tiem pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam. ANO Ekonomisko un sociālo lietu komiteja ir skaidrojusi valsts pienākumu garantēt sociālā nodrošinājuma pieejamību vismaz minimālā līmenī. Gadījumos, kad valsts, ņemot vērā tai pieejamos resursus, nav spējīga nodrošināt šo minimālo līmeni visām riska grupām, tai ir jānosaka grupas, kuras ir īpaši aizsargājamas un kurām jāparedz sociālais nodrošinājums (sk. General Comment No. 19, para. 59). Latvijas iedzīvotāju nabadzības risku ir vērtējušas vairākas organizācijas, tostarp arī starptautiskās organizācijas. Piemēram, Eurostat datos par nabadzības riska grupām saistībā ar vecumu attiecībā uz 2007. gadu ir norādīts, ka aptuveni 33 procenti no personām, kuru vecums pārsniedz 65 gadus, atrodas nabadzības riska grupā (sk. http://ec.europa.eu/employment_social/spsi/docs/social_inclusion/data_overarching_en.xls, aplūkots 2009. gada 25. novembrī). Savukārt atbilstoši Latvijā veiktajam pētījumam secināms, ka nabadzības risks vecāka gadagājuma vientuļo personu vidū ir palielinājies arī ekonomiskās augšupejas laikā - no 45 procentiem 2005. gadā līdz 69 procentiem 2006. gadā un 75 procentiem 2007. gadā [sk. Centrālās statistikas pārvaldes 2007. gada provizoriskos datus "Kopienas statistikas ienākumu un dzīves apstākļu apsekojums (EU-SILC)" http://www.csb.lv/csp/content/?cat=471&id=5762, aplūkots 2009. gada 25. novembrī]. Latvijā pat ekonomiskās izaugsmes laikā sociālās aizsardzības pakalpojumiem atvēlētie līdzekļi ir bijuši salīdzinoši mazi (sk. Europe in Figures, Eurostat yearbook 2009, p. 256). Ja, piemēram, Zviedrija šim mērķim atvēlēja aptuveni 32 procentus un Francija - attiecīgi 31,5 procentus no valsts iekšzemes kopprodukta, tad Latvija - vien aptuveni 12,4 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tas atspoguļojas statistikā par ienākumu nevienlīdzību, kas turpinājusi pieaugt arī valsts ekonomiskās izaugsmes periodā un ir uzskatāma par lielāko ES valstīs (sk. Inequality of income distribution http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/table.do?tab=table&init=1&plugin=1&language=en&pcode=tsdsc260, aplūkots 2009. gada 1. decembrī). Lai noskaidrotu, kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais līmenis, valstij jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās organizācijas. Lai gan šo metožu statuss nav juridiski saistošs, tomēr tajās ietvertās idejas atzīstamas par avotu ar izteikti rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties optimālo rīcības modeli. Šajās metodēs ir ņemtas vērā vajadzības, kādas ir mājsaimniecībām atkarībā no to lieluma un sastāva. Ir pieejams plašs šādu izvērtējumu spektrs (sk. Atkinson A. B., Rainwater L., Smeeding T. M., Income Distribution in OECD Countries, OECD Social Policy Studies, No. 18, 1995, Paris). Starp izplatītākajām minamas trīs metodes. Pirmkārt, ekvivalences skala, otrkārt, modificētā skala un, treškārt, kvadrātsaknes skala, kura tiek izmantota kopš 2008. gada(sk. http://www.oecd.org/dataoecd/61/52/35411111.pdf, aplūkots 2009. gada 3. decembrī). Modificētās skalas metodi savā praksē ir pārņēmis Eurostat (sk. http://ec.europa.eu/employment_social/spsi/docs/social_protection/SPC%20Study%20minimum%20income%20final.pdf, aplūkots 2009. gada 3. decembrī). Balstoties uz attiecīgajiem aprēķiniem, tiek noteikts ienākumu līmenis, kurš tiek uzskatīts par optimālu tai ziņā, lai personas varētu apmierināt savas pamatvajadzības. Izvēle par labu noteiktai ekvivalences skalai ir atkarīga no tehniskiem apsvērumiem par ekonomikas patēriņu un vērtību izsvēruma, proti, prioritātēm, kas nosakāmas attiecībā uz atšķirīgām indivīdu grupām, piemēram, pensionāriem. Šie apsvērumi ietekmēs rezultātus. Izvēloties konkrētu ekvivalences skalu, ir svarīgi apzināties tās potenciālo ietekmi uz nevienlīdzības un nabadzības sekām, nabadzīgo iedzīvotāju skaitu un sastāvu (sk. What are Equivalence Scales? OECD Project on Income Distribution and Poverty, via www.oecd.org/els/social/inequality, aplūkots 2009. gada 25. novembrī). Ņemot vērā to, ka rezultāti var atšķirties atkarībā no izraudzītās metodes, tieši Latvijas situācijai vispiemērotākās metodes argumentēta izvēle ir likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums. 32. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst tiesiskās paļāvības principam, jo likumdevējs neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips ir nesaraujami saistīts ar tiesiskas valsts principu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips nav interpretējams tik plaši, ka tas personu pasargātu no jebkuras vilšanās. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļaušanos uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un tām interesēm, kuru nodrošināšanai šis regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25. punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka, pieņemot lēmumu par pensiju pārskatīšanas atcelšanu 2009. gadā, Saeimas debatēs kā pamatojums tam tika minēta apņemšanās nesamazināt pensijas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu). 2009. gada 11. martā parakstītās valdības deklarācijas 12.2.4. punktā teikts, ka valdība nepasliktinās "esošo finansiālo situāciju pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tomēr, apzinoties, ka iepriekš parakstītie starptautiskie dokumenti paredz Latvijā "iesaldēt" pensijas, kas nozīmē pensiju indeksācijas atcelšanu uz laiku", tiks precizēta turpmākā pensiju indeksācijas kārtība. Pensiju samazināšana īpaši skāra strādājošos pensionārus, kuriem tika noteikts pensijas ieturējums 70 procentu apmērā un kuri nevarēja pārtraukt darba attiecības atbilstoši Latvijas normatīvo aktu prasībām nodarbinātības jomā. Proti, no Izmaksu likuma pieņemšanas brīža līdz tā spēkā stāšanās brīdim pagāja aptuveni divas nedēļas. Īsais likuma spēkā stāšanās termiņš nebija pietiekams, lai personas varētu pienācīgā kārtā izvērtēt, vai tām būtu lietderīgi uzteikt darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba likuma 100. panta pirmajai daļai, kas paredz, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš. Pie tam strādājošo pensionāru pensijas tika ieturētas, pat neraugoties uz to, ka darba tiesiskās attiecības faktiski tika pārtrauktas. Tādējādi radās vēl lielāka tiesiskā nenoteiktība. Arī Izmaksu likuma projekta anotācijā bija norādīts, ka likuma piemērošana ar 2009. gada 1. jūliju nav iespējama (sk. likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" anotācijas I sadaļu). Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka strādājošo pensionāru pensiju apmērs var tikt ierobežots, ņemot vērā pensionāru nodarbinātības ienākumus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Tomēr šajā lietā izvērtējamās apstrīdētās normas neparedz vispārēju valsts politikas maiņu attiecībā uz strādājošo pensionāru pensiju apmēru, bet tikai uz izmaksu ierobežojumu noteiktā periodā. Šādu, kaut arī terminētu, tiesiskā regulējuma maiņu strādājošie pensionāri nevarēja paredzēt un nevarēja izdarīt arī pienācīgi pārdomātu izvēli. Vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nepieciešamību nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda saudzējoša pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Ievērojot no tiesiskās paļāvības principa izrietošo pienākumu aizstāvēt personu saprātīgu paļaušanos uz tiesiskā regulējuma nemainīgumu, valstij tomēr ir ne vien tiesības, bet pat pienākums vērsties pret būtiskiem sabiedrības interešu apdraudējumiem. Ja tiesiskā regulējuma grozīšana kalpo sabiedrības kopējam labumam, tad šāda rīcība ir pieļaujama. Tādējādi arī pensiju izmaksu samazināšana uz laiku ir iespējama, ja tiek panākts taisnīgs līdzsvars ar personai izveidojušos tiesisko paļāvību uz konkrētu pensijas apmēru. Arī ECT vairākkārt norādījusi uz taisnīga līdzsvara meklējumiem un atbilstošu kompensāciju (sk. Harris D., O'Boyle M., Warbrick C., Law of the European Convention on Human Rights, 2nd ed., Oxford University Press, 2009, p. 675). Šīs lietas kontekstā tas nozīmē, ka pensiju samazinājumu varēja noteikt tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus tiktu pieņemts tiesiskais regulējums par ieturēto līdzekļu vēlāku atlīdzināšanu. Proti, likumdevējam, uz laiku paredzot šādu samazinājumu, ir pienākums vēlāk nodrošināt tā taisnīgu atmaksāšanu. Turklāt valstij samērīgi ar vispārējo sabiedrības interesi bija jānosaka pensionāru grupas, uz kurām šo samazinājumu attiecināt nedrīkst vai kurām jāparedz atšķirīgs samazinājums. Tā kā pensiju samazinājumam nav paredzēta diferencēta pieeja, nav noteikta nedz atlīdzība par pensiju ieturējumu, nedz arī atbilstošs pārejas periods, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam. IV 33. Atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumiem gadījumā, kad apstrīdētā tiesību norma tiek atzīta par neatbilstošu kādai Satversmes normai, tiesa vairs neizvērtē šīs normas atbilstību citām Satversmes normām. Vienlaikus šajā lietā apstrīdētās normas skar vairākas citas Satversmē noteiktās pamattiesības un visupirms jau Satversmes 91. un 105. pantā ietvertās pamattiesības. Tādējādi likumdevējam vienlīdz lielā mērā bija jāņem vērā gan no Satversmes 91. panta pirmā teikuma izrietošais pienākums dažādi izturēties pret personām, kuru situācija ir atšķirīga, gan arī pienākums aizsargāt Satversmes 105. pantā garantētās tiesības uz pensijas izmaksu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 konstatējošās daļas 6. punktu un 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. un 21. punktu). 34. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā Pieteikumu iesniedzēji lūguši apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas dienas, proti, 2009. gada 16. jūnija. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, no kura brīža apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām. Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa noteic, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Līdz ar to apstrīdētās normas atzīšana par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai ne vienmēr nozīmē to, ka tā atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis ir jāpamato. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, Satversmes tiesa, balstoties arī uz savu līdzšinējo praksi, izvērtēs vairākus jautājumus: - vai apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizsardzībai; - vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētās normas būtu jāatzīst par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu tikai attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem. Šajā spriedumā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētās normas pārkāpj Satversmē noteiktos tiesiskas valsts pamatprincipus un personām garantētās pamattiesības. Nav nekādu citu iespēju novērst Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, kā vien atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Šādā gadījumā valstij rodas pienākums atmaksāt ieturēto pensijas daļu. Līdzīgā situācijā kā Pieteikumu iesniedzēji atrodas visas personas, uz kurām apstrīdētās normas attiecas. Satversmes tiesa ņem vērā, ka konstitucionālās sūdzības par šīm pašām apstrīdētajām normām vēlējās iesniegt vēl vairāki tūkstoši personu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka aizskārums ir radīts ne tikai konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem, bet visiem pensiju saņēmējiem. Tāpēc apstrīdētās normas ir atzīstamas par spēku zaudējušām no to pieņemšanas brīža attiecībā uz visiem pensiju saņēmējiem, kurus tās skar. Vienlaikus jāņem vērā fakts, ka apstrīdētās normas būtiski skar valsts finanses, proti, valsts budžetu. Šo normu ietekme uz valsts budžetu ir lēšama vairākos desmitos miljonu latu. Tūlītēja sprieduma izpilde varētu radīt ļoti nelabvēlīgas sekas. Tādēļ Satversmes tiesa analizēs vairākus apstākļus, kas noteikti ir jāizvērtē, lemjot par brīdi, kad apstrīdētās normas zaudēs savu spēku. Satversmes 66. pants noteic: "Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu." Interpretējot šo pantu, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "budžetā tiek noteikti un pamatoti valsts pienākumu izpildei nepieciešamie līdzekļi tādā kārtā, ka laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus sedz atbilstoši ieņēmumi" [Satversmes tiesas 1998. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr. 1998-01-05(98) secinājumu daļas 1. punkts]. Likums "Par valsts budžetu 2010. gadam" Saeimā tika pieņemts 2009. gada 1. decembrī. Budžetā netika paredzēta atteikšanās no apstrīdētajās normās ietvertā regulējuma. Ja Satversmes tiesas spriedums būtu izpildāms nekavējoties, izveidotos situācija, kas Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā tāda situācija, ka apstrīdēto normu sekas vēl kādu laiku turpinātos. Tūlītēja pensiju izmaksa pilnā apmērā un visu neizmaksāto summu atlīdzināšana varētu būtiski apdraudēt gan valsts pamatbudžeta, gan arī sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta stabilitāti un līdz ar to visas sabiedrības, tostarp arī pašu Pieteikumu iesniedzēju, labklājību. Satversmes tiesas praksē ir atzīts: kaut arī kādas normas ir atzītas par Satversmei neatbilstošām, tomēr personām izmaksājamo finanšu līdzekļu tūlītēja palielināšana, neparedzot iespēju veikt pārdomātus pasākumus izmaksu nodrošināšanai, varētu būtiski ietekmēt citām personām paredzētos maksājumus, apgrūtināt iestāžu funkciju veikšanu un tādējādi apgrūtināt valsts funkciju pildīšanu kopumā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 12. punktu). Ievērojot sociālā budžeta mērķi - nodrošināt pensiju sistēmas ilgtspēju, kā arī sabiedrības intereses kopumā, ir nepieciešams atvēlēt saprātīgu laiku nepieciešamo pasākumu veikšanai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānosaka šā sprieduma izpildes kārtība. 35. Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkts noteic, ka Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi tiesas nolēmumi". Līdz ar to Satversmes tiesa ir tiesīga noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc apstrīdētā akta atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu "izņemšana no aprites" neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). 35.1. Satversmes tiesas likuma 31. panta 12. punkts pēc būtības paredz līdzīgas tiesības, kādas ir piešķirtas citu valstu konstitucionālajām tiesām to spriedumu izpildes nodrošināšanai, proti, pilnvarojumu konstitucionālajai tiesai pašai noteikt svarīgas savu spriedumu tiesiskās sekas. Piemēram, konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Benda E., Klein E. Lehrbuch des Verfassungsprozeßrechts. C.F. Müller Juristischer Verlag Heidelberg, 1991, S.525). Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka tai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas zaudē spēku, neradītu Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Ja Satversmes tiesa neizlemtu ar šā sprieduma izpildi saistītos jautājumus, proti, nenoteiktu brīdi, kad apstrīdētās normas zaudē savu spēku, tad veidotos situācija, kas varētu apdraudēt valsts budžeta stabilitāti, turklāt rastos neskaidrība par to, kad tieši uzsākama, cik ilgi un kādā kārtībā veicama uz apstrīdēto normu pamata ieturētās pensijas daļas izmaksāšana. Likums Satversmes tiesai neliedz noteikt, ka sprieduma izpildi - pensiju izmaksāšanu pilnā apmērā - nav iespējams uzsākt nekavējoties. 35.2. Izmaksu likuma 9. pantā ir noteikts, ka Ministru kabinetam divas reizes gadā jāizvērtē turpmāku pensiju izmaksu ierobežojumu noteikšanas pamatotība un jāiesniedz Saeimai ziņojums par ierobežojumu saglabāšanu vai, ja nepieciešams, likumprojekts par ierobežojumu daļēju vai pilnīgu atcelšanu. Labklājības ministrija norādījusi, ka tai līdz 2010. gada 1. februārim jāsagatavo un jāiesniedz Ministru kabinetam Izmaksu likuma 9. pantā minētais Saeimai iesniedzamais ziņojuma projekts, attiecīgi nodrošinot Ministru kabinetam uzticētā uzdevuma izpildi (sk. Labklājības ministrijas vēstuli lietas materiālu 10. sēj. 93. lpp.). No lietā esošajiem materiāliem secināms, ka 2009. gada janvāra sākumā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrājums bija aptuveni 951 miljons latu. Savukārt 2009. gada decembra sākumā minētais uzkrājums bija sarucis līdz 767 miljoniem latu (sk. Nacionālās ziņu aģentūras LETA 2009. gada 11. decembra ziņu "Naudu pensiju izmaksai nāksies ņemt arī no noguldījumu depozīta"). Tātad 2009. gada vienpadsmit mēnešos uzkrājums samazinājies par 184 miljoniem latu, mēnesī sarūkot vidēji par 17 miljoniem latu. Tāpat VSAA sniegtā informācija liecina, ka 2009. gada decembrī pensiju speciālajā budžetā izveidojies aptuveni 50 miljonu latu iztrūkums. Lai nodrošinātu pensiju izmaksu 2010. gada sākumā, tiekot apsvērti risinājumi nepieciešamo līdzekļu iegūšanai: pirmkārt, nodarbinātības speciālajā budžetā esošā uzkrājuma novirzīšana pensiju speciālajam budžetam; otrkārt, ar Valsts kasi noslēgtās vienošanās par sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieguldīšanu termiņnoguldījumā pirmstermiņa izbeigšana (sk. Nacionālās ziņu aģentūras LETA 2009. gada 11. decembra ziņu "Naudu pensiju izmaksai nāksies ņemt arī no noguldījumu depozīta"). Līdz ar to var secināt, ka šobrīd sociālās apdrošināšanas pensiju speciālajā budžetā esošā deficīta novēršanai ir nepieciešams noteikts laiks gan tam, lai tiktu pārskatīta ar Valsts kasi noslēgtā vienošanās par sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieguldīšanu termiņnoguldījumā, gan arī tam, lai pienācīgā kārtībā tiktu pārskatīts valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījums pa valsts sociālās apdrošināšanas veidiem vai tiktu atrasts cits risinājums. Ņemot vērā minēto un to, ka pilna apmēra pensiju izmaksu atjaunošanai ik mēnesi papildus pašreizējiem izdevumiem vēl būs nepieciešami vairāk nekā desmit miljoni latu, kā arī to, ka pensijas tiek aprēķinātas un izmaksātas par kalendāro mēnesi, Satversmes tiesa uzskata, ka uz apstrīdēto normu pamata veiktie pensiju ieturējumi ir izbeidzami ne vēlāk kā no 2010. gada 1. marta. 35.3. Lemjot par brīdi, līdz kuram atmaksājama tā pensijas daļa, kuru personas nav saņēmušas laika posmā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 1. martam, secināms, ka Izmaksu likumā ietvertais ierobežojums atsevišķu pensiju izmaksai tika paredzēts uz trīsarpus gadiem - no 2009. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim. Turklāt likumdevējs paredzējis, ka minētie ierobežojumi var tikt atcelti jau pirms 2012. gada 31. decembra. Šajā spriedumā jau tika atzīts, ka Izmaksu likums ir pieņemts lielā steigā, neizvērtējot ne pensiju samazinājumu samērīgumu, nedz arī citus aspektus, kas attiecas uz apstrīdēto normu sekām. Atbilstoši Satversmē noteiktajam Saeimai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas izšķir nozīmīgus valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus. Tāpat Satversme Saeimai piešķir tiesības lemt par jautājumiem, kas skar valsts budžetu. Atbilstoši apstrīdētajām normām veikto pensiju ieturējumu atmaksāšanas kārtības noteikšana ir atzīstama gan par pietiekami nozīmīgu sabiedrības dzīves jautājumu, gan arī par tādu jautājumu, kas būtiski skar valsts budžetu. Līdz ar to Saeimai ir pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas šo jautājumu tiesiski nokārtotu. Savukārt Satversmes tiesai ir pienākums savas kompetences ietvaros gādāt par aizskarto personu pamattiesību iespējami efektīvāku aizsardzību un atjaunošanu. Nedz aizskarto tiesību aizsardzība, nedz arī to atjaunošana nebūtu efektīva, ja Saeima neizpildītu savu pienākumu un nenoteiktu pensiju ieturējumu atmaksāšanas kārtību. Šādā gadījumā būtu uzskatāms, ka atmaksāšanas pamats ir šajā spriedumā secinātais un atmaksāšana uzsākama 2010. gada 1. martā tādā apmērā un termiņā, kādā atbilstoši apstrīdētajām normām ieturējumi tika veikti. Proti, vienā mēnesī neizmaksātā pensijas daļa būtu arī jāatlīdzina vienā mēnesī. Arī ECT, izšķirot jautājumus par Konvencijā ietverto tiesību pārkāpuma rezultātā nepamatoti ieturēto naudas līdzekļu atmaksu, ir norādījusi, ka personai, ņemot vērā konkrēto situāciju un samērojamās intereses, ir tiesības uz kompensācijas izmaksu saprātīgā laikā (sk. ECT spriedumu lietās: Lithgow v. UK, Judgment of 8 July 1986, application no. 9006/80; 9262/81; 9263/81; 9265/81; 9266/81; 9313/81; 9405/81, paras. 120-122; Guillemin v. France (Article 50), Judgment of 2 September 1998, 105/1995/611/699, para. 24; Jucys v. Lithuania, Judgment of 8 January 2008, application no. 5457/03, paras. 37 and 39; Broniowski v. Poland, 2004-V; 43 EHRR 1, paras. 151 and 184 GC). Lemjot par šāda regulējuma izstrādāšanu un pieņemšanu, jāņem vērā tas, ka vecuma pensiju saņēmēji ir īpaša, tomēr gan ienākumu, gan vecuma, gan arī citādā ziņā pietiekami neviendabīga personu grupa. Tas nozīmē, ka ieturētās pensijas daļas atmaksāšana būtu veicama saprātīgā laika posmā un, cik vien tas iespējams, ņemot vērā atšķirīgo situāciju, kādā atrodas dažādas personas. Izvērtējot valsts ekonomisko stāvokli un valsts budžeta iespējas, uz apstrīdēto normu pamata neizmaksātā pensijas daļa Saeimas noteiktajā kārtībā pilnā mērā atmaksājama ne vēlāk kā līdz 2015. gada 1. jūlijam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: 1. Atzīt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmo daļu un 3. panta pirmo daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. 2. Noteikt, ka saskaņā ar likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmo daļu un 3. panta pirmo daļu noteiktie ieturējumi no pensijām ir jāizbeidz ne vēlāk kā no 2010. gada 1. marta. 3. Noteikt, ka Saeimai ne vēlāk kā līdz 2010. gada 1. martam ir jānosaka kārtība, kādā atlīdzināmi ieturējumi, kas veikti, pamatojoties uz likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmo daļu un 3. panta pirmo daļu. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris