7. Article — -

Izmeklēšanas pilnvaras un metodes 1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tās tiesas vai citas kompetentās iestādes būtu tiesīgas pieprasīt pieejamību banku, finanšu un komerciālajiem dokumentiem vai tos izņemt ar nolūku veikt 3., 4. un 5.pantā norādītās darbības. Dalībvalstis nevar atteikties pildīt šā panta noteikumus, pamatojot to ar bankas noslēpumu. 2. Neietekmējot 1.punktu, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu: a) noteikt, vai fiziska vai juridiska persona ir viena vai vairāku kontu turētāja vai īpašuma patiesā labuma guvēja kādā no bankām, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā, un attiecīgā gadījumā iegūt visu informāciju par norādītajiem kontiem; b) iegūt ziņas par konkrētajiem banku kontiem un tām bankas operācijām, kas ir veiktas norādītajā laika posmā, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, tostarp ziņas par jebkuru nosūtītāja vai saņēmēja kontu; c) noteiktu laika posmu pārraudzīt tādas bankas operācijas, kuras veic, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, un d) nodrošināt, lai bankas neatklātu attiecīgajiem bankas klientiem vai citām trešām personām to, ka saskaņā ar a), b) vai c) apakšpunktu ir prasīta vai iegūta informācija vai ka tiek veikta izmeklēšana. Dalībvalstis apsver iespēju paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs. 3. Ikviena dalībvalsts apsver iespēju pieņemt tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu izmantot īpašas izmeklēšanas metodes, kuras atvieglo noziedzīgi iegūto līdzekļu identificēšanu un atrašanu, kā arī ar šādiem līdzekļiem saistīto pierādījumu iegūšanu, piemēram, novērošanu, telesakaru pārtveršanu, piekļuvi datorsistēmām un prasību izsniegt konkrētus dokumentus.