9. Article — -

Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija 1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai noteiktu to, ka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem turpmāk minētās tīšās darbības ir noziedzīgi nodarījumi: a) īpašuma pārveide vai nodošana, zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, un to darot, lai noklusētu vai slēptu šā īpašuma noziedzīgo izcelsmi vai lai palīdzētu jebkurai personai, kas ir iesaistīta predikatīvajā nodarījumā, izvairīties no savas rīcības tiesiskajām sekām; b) zinot, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, šāda īpašuma patiesā veida, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, pārvietošanas fakta noklusēšana vai slēpšana, kā arī tādu tiesību vai īpašumtiesību noklusēšana vai slēpšana, kuras saistītas ar šādu īpašumu, un saskaņā ar attiecīgās valsts konstitucionālajiem principiem un tiesību sistēmas pamatnostādnēm c) īpašuma iegāde, valdījums vai lietošana, tā saņemšanas brīdī zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi; d) līdzdalība kādā no nodarījumiem, kas minēti šajā pantā, vai jebkāda veida iesaistīšanās šādos nodarījumos, slepena vienošanās vai mēģinājums izdarīt šādu nodarījumu vai līdzzināšana, sniedzot atbalstu, palīdzību vai padomu saistībā ar šādu nodarījumu izdarīšanu. 2. Saistībā ar šā panta 1.punkta īstenošanu vai piemērošanu: a) nav būtiski, vai predikatīvais nodarījums ir bijis attiecīgās dalībvalsts kriminālajā jurisdikcijā; b) var būt noteikts, ka attiecīgajā punktā norādītie nodarījumi neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas predikatīvo nodarījumu; c) šajā punktā norādītos nepieciešamos nodarījuma elementus - apzināšanos, nodomu vai nolūku - var secināt no lietas objektīvajiem, faktiskajiem apstākļiem. 3. Ikviena dalībvalsts var pieņemt tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem kvalificētu atsevišķas vai visas šā panta 1. punktā minētās darbības par noziedzīgiem nodarījumiem vienā vai abos no turpmāk minētajiem gadījumiem: a) kad likumpārkāpējam ir bijušas aizdomas, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi; b) kad likumpārkāpējam būtu vajadzējis apzināties, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi. 4. Ar nosacījumu, ka šā panta 1.punkts attiecas uz Konvencijas pielikumā norādītajām predikatīvo nodarījumu kategorijām, ikviena valsts vai Eiropas Kopiena ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šā panta 1. punktu piemēro: a) tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz laika posmu, kas ir ilgāks par vienu gadu; tajās dalībvalstīs, kuru tiesību sistēmā attiecībā uz nodarījumiem ir norādīta zemākā robeža, šā panta 1.punktu piemēro tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz tādu laika posmu, kas pārsniedz vismaz sešus mēnešus, un/vai b) tikai attiecībā uz norādīto predikatīvo nodarījumu sarakstu, un/vai c) attiecībā uz konkrētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem smagajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. 5. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. 6. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1.punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve. 7. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka predikatīvie nodarījumi saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju attiecas arī uz tādām darbībām, kuras veiktas citā valstī, kuras šajā citā valstī ir uzskatāmas par nodarījumu un kuras būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu, ja tās būtu veiktas pirmajā minētajā valstī. Ikviena dalībvalsts kā vienīgo priekšnoteikumu var noteikt to, ka attiecīgās darbības būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu tad, ja tās būtu veiktas šajā valstī.