14. Article

Bez jau minētajiem Latvijas Republikas ratificētajiem starptautiskajiem dokumentiem pastāv virkne starptautisko institūciju izstrādātu dokumentu, kas pieņemti, lai dalībvalstis savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148), Eiropas Padomes Ministru Komitejas 1994. gada 13. oktobra rekomendācija Nr. R (94)12 par tiesnešu neatkarību, efektivitāti un lomu [Recommendation No. R (94) 12 of the Committee of Ministers to Member States On Independence, Efficiency and Role of Judges], Eiropas Padomes Eiropas tiesnešu konsultatīvās padomes viedoklis Nr. 1 par tiesu varas neatkarības un tiesnešu neatceļamības prasībām (CCJE Opinion No 1 on standarts concerning the independence of the judiciary and the irremovability of judges), Eiropas harta "Par tiesnešu statusu" (European Charter on the Status of Judges, Council of Judges, 8-10 July 1998), Starptautiskās tiesnešu asociācijas 1999. gadā apstiprinātā Vispārējā tiesnešu harta (Universal Charter of the Judge adopted by the Central Council of the International Association of Judges in 1999), Eiropas tiesnešu asociācijas 1998.gadā apstiprinātā Eiropas tiesnešu harta (Judges' Charter in Europe adpoted by the European Association of Judges on March 20, 1993). Lai gan minētie dokumenti uzskatāmi tikai par vadlīnijām, tie uzliek stingrus morālus un politiskus pienākumus valstīm un ir izmantojami kā līdzeklis tiesnešu neatkarības kritērija satura noskaidrošanai. Analizējot Konvencijas 6. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "neatkarīga tiesa" saturu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka jāņem vērā vairāki kritēriji, piemēram, kārtība, kādā attiecīgās institūcijas locekļi tiek iecelti amatā, termiņš, uz kādu tie tiek iecelti, garantijas pret ārējo ietekmi, ārējo neatkarības pazīmju esamība (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Campbell and Fell v. The United Kingdom 78. § , sprieduma lietā Langborger v. Sweden 32. §, sprieduma lietā Bryan v. The United Kingdom 37. § un sprieduma lietā Coeme and others v. Belgium 120. §). Tiesnešu neatkarība ir svarīga visiem, kas vēršas tiesā un rēķinās ar taisnīgumu tiesas spriešanā. Tādējādi cilvēka tiesību efektīva īstenošana nav iespējama, ja tiesneši nav neatkarīgi. 7.2. Viens no demokrātiskas valsts principiem ir tiesiskuma princips. Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats. Prasība, ka tiesnešiem jābūt pasargātiem no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesas spriešanā un tiesnešu pienākumu pildīšanā, ir ne vien pamatota un saprātīga, bet pat būtiska tiesiskuma nosargāšanai. ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu (turpmāk - Bangaloras principi) preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu konstitucionālās valsts iekārtas un tiesiskuma aizsardzības uzdevumu, ir svarīga kompetenta, neatkarīga un taisnīga tiesu vara (sk.: Bangalore Principles of Judicial Conduct, 29 April, 2003, United Nations Commission on Human Rights resolution 2003/43, Preamble). Tiesnešu neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz kuru tiek spriesta tiesa. Tādējādi tiesnešu neatkarība garantē tiesiskuma nosargāšanu sabiedrības un valsts interesēs. 7.3. Tikai tādā valstī, kurā varas dalīšanas princips garantē valsts varas atzaru līdzsvaru un savstarpēju kontroli, novēršot jebkura atzara uzkundzēšanās tendences, sekmējot varas mērenību un līdz ar to nodrošinot patiesi neatkarīgu tiesu varu, ir iespējams nodrošināt tiesnešu neatkarību. Varas dalīšanas mērķis ir saglabāt personas brīvības garantijas, lai nepieļautu demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa aizstāšanu ar autoritāru režīmu vai vienas personas patvaldību. Tiesiskā valstī varas dalīšanas princips garantē valsts varas atzaru līdzsvaru un savstarpējo kontroli. Tieši tas dod iespēju tiesnešiem pienācīgi pildīt savus pienākumus. Tādējādi prasība pēc tiesnešu neatkarības ir cieši saistīta ar tiesu varas neatkarību un tātad arī ar varas dalīšanas principa īstenošanu. 8. Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tiesneša darba samaksas noteikšana ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa saturā. Analizējot tiesneša neatkarības konstitucionālo pamatu, mērķus un nozīmi, Satversmes tiesa jau norādīja, ka nav iespējams nodrošināt nepieciešamo tiesneša neatkarību, ja pati tiesu vara kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas ietekmes vai politiska spiediena. 8.1. Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi noteic, ka ikvienas valsts pienākums ir nodrošināt pietiekamus resursus, lai tiesu varai būtu iespēja pienācīgi veikt savas funkcijas (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148, 7.§). ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome savā 1989. gada 24. maija rezolūcijā Nr. 1989/60 norādījusi, ka valstīm īpaša uzmanība jāpievērš tiesu varas funkcionēšanai nepieciešamajiem resursiem, tostarp nosakot pietiekamu, izskatāmo lietu daudzumam atbilstošu tiesnešu skaitu, nodrošinot tiesām nepieciešamo darbinieku atbalstu un tehniskos līdzekļus, paredzot tiesnešiem atbilstošu personisko drošību un atalgojumu (sk.: Procedures for the effective implementation of the Basic Principles on the Independence of the Judiciary, ECOSOC resolution 1989/60 of 24 May 1989). Ievērojot Satversmē ietverto varas dalīšanas principu un prasību pēc tiesnešu neatkarības, kā arī citas starptautiski atzītās prasības, likumdevējs likuma "Par tiesu varu" 10. un 117. pantā attiecīgi ir noteicis, ka tiesu sistēma tiek finansēta no valsts budžeta. Valsts, paredzot atbilstošu finansējumu, garantē efektīvu personas tiesisko aizsardzību kompetentā un neatkarīgā tiesā. Tāpēc Satversmei atbilstošs ir tikai tāds tiesu varas finansējums, kas nodrošina šo pienākumu izpildi. No vienas puses, ievērojot to, ka budžets ir valsts politikas īstenošanas līdzeklis un lēmumus par valsts budžetu var pieņemt tikai un vienīgi likumdevējs, bet, no otras puses, rēķinoties ar to, ka tiesas darbības nodrošināšanai nepieciešamo resursu apjomu visobjektīvāk var prognozēt tieši pašas tiesu varas institūcijas, ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp tiesu varas garantijām un budžeta iespējām. Likumdevējam, pirms tas pieņem lēmumus par tiesu darbību - gan budžeta, gan citos ar tiesas funkciju izpildi saistītos jautājumos, ir jādod iespēja tiesu varai vai neatkarīgai institūcijai, kas pārstāv tiesu varu, ja tāda institūcija ir izveidota, izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē tiesu darbību. Arī Tieslietu ministrija norāda: tāda situācija, ka ar tiesu darbu saistītus lēmumus var pieņemt, neievērojot tiesu varas pārstāvju izteiktos iebildumus, "var būt pamats visu valsts varas atzaru līdzvērtības principa īstenošanas apšaubīšanai" (lietas materiālu 2. sēj. 20. lpp.). Demokrātiskā valstī varas dalīšanas princips ne tikai nošķir varas atzarus, bet ietver arī prasību pēc to savstarpējas sadarbības, jo visu varas atzaru kopējais mērķis ir demokrātijas stiprināšana tautas interesēs. Ja likumdevējs objektīvu iemeslu dēļ nevar piekrist tiesu varas viedoklim, tad tam savs lēmums ir jāpamato. 8.2. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka "tiesu neatkarības principu nevar saistīt tikai ar tiesnešiem normatīvajos aktos noteikto darba samaksas apmēru, bet šī principa ievērošana jāvērtē kompleksi un sistēmiski" (lietas materiālu 1. sēj. 94. lpp.). Tiesnešu neatkarība ir saistīta ar vairākām šādām garantijām: tiesneša amatā atrašanās garantijas (tiesnešu iecelšanas vai apstiprināšanas kārtība, iecelšanai nepieciešamā kvalifikācija, amata saglabāšanas garantijas, nosacījumi paaugstināšanai amatā un pārcelšanai citā amatā, pilnvaru apturēšanas un izbeigšanas nosacījumi), tiesneša neaizskaramība, finansiālā drošība (sociāla un materiāla rakstura garantijas), tiesneša institucionālā (administratīvā) neatkarība un tiesu varas faktiskā neatkarība no izpildvaras vai likumdevēja politiskās ietekmes. Visas šīs garantijas ir cieši saistītas, un, ja kaut viena no tām tiek nesamērīgi ierobežota, tad tiek pārkāpts tiesnešu neatkarības princips un līdz ar to apdraudēta tiesas pamatfunkciju veikšana un cilvēka tiesību un brīvību nodrošināšana. Viena no tiesnešu neatkarības garantijām ir tiesneša finansiālā drošība. Konstitucionālajā doktrīnā norādīti vairāki tiesnešu finansiālās drošības aspekti, bet visās demokrātiskajās valstīs tiesnešu finansiālā drošība nepārprotami ir atzīta par vienu no būtiskākajiem tiesnešu neatkarības nodrošināšanas elementiem (sk., piemēram, Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā Pl. US 34/04). Kā secinājusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa, demokrātiskās valstīs ir vispāratzīts tas, ka tiesnesim, kam jāizvērtē sabiedrībā radušies tiesiskie strīdi, tostarp arī strīdi starp personām un valsti, jābūt ne vien augsti profesionāli kvalificētam un ar nevainojamu reputāciju, bet arī materiāli neatkarīgam un jājūtas drošam par savu nākotni (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2001. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr. 13/2000-14/2000-20/2000-21/2000-22/2000-25/2000-31/2000-35/2000-39/2000-8/01-31/01 4.5. punktu http://www.lrkt.lt/dokumentai/2001/r010712.htm). Valstij ir pienākums noteikt tiesnešiem tādu atalgojumu, kas atbilstu tiesneša statusam, funkcijām un atbildībai. Tiesnešu atalgojuma aizsardzība ir viena no tiesnešu neatkarības garantijām. Arī starptautisko institūciju izstrādātajos dokumentos norādīts, ka tiesnešu neatkarība ir saistāma ar tiesnešu atalgojumu un citām materiālajām un finansiālajām garantijām. ANO Cilvēktiesību komiteja 32. Vispārējā komentārā norādījusi, ka dalībvalstīm ir jāveic noteikti pasākumi tiesnešu neatkarības garantēšanai un tiesnešu aizsargāšanai no jebkāda veida politiskas ietekmes tiesnešu lēmumu pieņemšanas procesā, citastarp arī nosakot tiesnešu atalgojumu (sk.: International Covenant on Civil and Political Rights, Article 14, General Commment No. 32, para. 19). Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, kas formulēti, lai palīdzētu dalībvalstīm veikt savu uzdevumu - nodrošināt un veicināt tiesu varas neatkarību, paredz citastarp arī to, ka atbilstošam atalgojumam jābūt nodrošinātam ar likumu (sk.: Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi, 11. punkts // Latvijas Vēstnesis, 1995. gada 28. septembris, Nr. 148). Eiropas Padomes Ministru Komitejas rekomendācijas Nr. R (94)12 III princips "Pienācīgi darba apstākļi", konkrēti, tā 1."b" punkts noteic: "Lai dotu tiesnešiem iespēju strādāt efektīvi, tiem ir jānodrošina pienācīgi darba apstākļi, it īpaši garantējot, ka tiesneša statuss un atalgojums ir samērojams ar viņa profesijas prestižu un pienākumu apjomu" [Recommendation No. R (94) 12, Principle III, para. 1.b]. Eiropas hartas "Par tiesnešu statusu" 6.1. punkts paredz: "Tiesneša algai ir jābūt tik lielai, lai tā pasargātu tiesnešus no iespējām izdarīt uz viņiem spiedienu, ar to ietekmētu viņu lēmumus un uzvedību tiesā, tādējādi vājinot viņu neatkarību un taisnīgumu" (European Charter on the Status of Judges, para. 6.1). 1999. gadā Starptautiskās tiesnešu asociācijas pieņemtās Vispārējās tiesnešu hartas 13. pants noteic: "Tiesnesim ir jāsaņem pietiekams atalgojums, kas nodrošinātu viņam patiesu ekonomisko neatkarību. Atalgojums nedrīkst būt atkarīgs no tiesneša darba rezultātiem un tiesneša pilnvaru termiņa laikā nedrīkst tikt samazināts" (Universal Charter of the Judge, para. 13). Tādējādi pienācīga darba samaksa ietilpst Satversmes 83. pantā ietvertā tiesnešu neatkarības principa saturā. 9. Satversmes tiesa jau secināja, ka pienācīgs atalgojums ietilpst tiesneša neatkarības saturā. Taču, kā izriet no šajā spriedumā jau minētajiem starptautisko institūciju izstrādātajiem dokumentiem, tiesneša atalgojumam jābūt samērojamam ar viņa profesijas prestižu un atbildības apjomu. Savukārt ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome Bangaloras principu preambulā ir norādījusi: lai tiesas pildītu savu uzdevumu - aizsargātu konstitucionālo valsts iekārtu un tiesiskumu, ir svarīga ne tikai neatkarīga un taisnīga, bet arī kompetenta tiesu vara (sk.: Bangalore Principles on Judicial Conduct, Preamble). Ievērojot tiesneša statusu un to, ka tiesnesis īsteno tiesas spriešanas funkciju, likumdevējam ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt viņam kā tiesu varas īstenotājam īpašas kompetences, kvalifikācijas un pieredzes prasības, kā arī ierobežojumus, kas vērsti uz tiesneša neatkarības nodrošināšanu. Likumā "Par tiesu varu" ir noteiktas tiesnesim izvirzāmās prasības, tiesneša tiesības un pienākumi, kā arī ierobežojumi. Savukārt atbilstoši likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 7. panta trešajai daļai tiesnešiem ir atļauts savienot valsts amatpersonas statusu tikai ar amatu, kuru viņi ieņem saskaņā ar likumu vai Saeimas apstiprinātajiem starptautiskajiem līgumiem, Ministru kabineta noteikumiem un rīkojumiem un pedagoga, zinātnieka, profesionāla sportista vai radošo darbu. Kanādas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā uz tiesnešu darba samaksas noteikšanu ir būtisks ne tikai tiesneša un tiesas neatkarības jautājums. Šai prasībai ir vēl divi mērķi: 1) sekmēt tiesas produktivitāti, jo visticamākais un reālākais pieņēmums ir tas, ka tiesneši, kuri finansiālajā ziņā jūtas droši, ar lielāku atdevi pildīs savus pienākumus; 2) tiesneša amatam piesaistīt spējīgus juristus ar nevainojamu reputāciju (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Dažu valstu konstitūcijās vai konstitucionālajos likumos ir ietvertas arī īpašas prasības attiecībā uz tiesneša atalgojumu. Piemēram, Polijas Konstitūcijas 178. panta otrā daļa noteic, ka tiesnešu algām jābūt atbilstošām "amata godam" un pienākumu apjomam, Grieķijas Konstitūcijas 88. pants noteic, ka tiesnešu atalgojumam jābūt samērojamam ar tiesneša amatu. Ir tikai pamatoti un saprātīgi atalgojumu noteikt atbilstoši ar amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, neatkarības prasībai, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī konkrētā amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. Piemēram, Satversmes tiesa, vērtējot Saeimas deputātu atalgojumu, ir atzinusi: "Deputāta atalgojumam jāatbilst ar amata nozīmīgumu saistītajai atbildībai un noslodzei, kā arī šā amata rangam konstitucionāli tiesiskajā iekārtā. [...] Turklāt jāņem vērā ierobežojumi, ko deputātu saimnieciskajai darbībai nosaka Satversme un Korupcijas novēršanas likums." Deputāta atalgojums "vispirms ir viņa neatkarības garantija" (Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5.1. un 6.1. punkts). Arī tiesnešu atalgojuma mērķis ir gan neatkarības nodrošināšana, gan likumā noteikto ierobežojumu daļēja kompensēšana. Bez tam jāievēro, ka tiesības uz taisnīgu tiesu, likumu precīzu interpretēšanu un Satversmes vērtību aizsardzību nespēj nodrošināt tiesnesis, kurš ir neatkarīgs, bet nav pietiekami kvalificēts. Nenoliedzami, ka valsts interesēs ir nodrošināt ne tikai neatkarīgu un kompetentu tiesnešu pietiekamu skaitu, bet arī citu neatkarīgu un kompetentu amatpersonu darbību. Satversmes tiesa piekrīt Ministru kabineta norādītajam, ka Latvijas Bankas prezidentam, viņa vietniekam, Latvijas Bankas padomes locekļiem un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājam, viņa vietniekiem un padomes locekļiem ir jābūt gan neatkarīgiem, gan kompetentiem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 66.-71. lpp.). Tomēr šīs nav vienīgās amatpersonas, kuru kompetencē un neatkarībā ir ieinteresēta valsts un sabiedrība. Ievērojot tiesneša pilnvaras, viņam izvirzītās kvalifikācijas un kompetences prasības, kā arī tiesneša lēmumu ietekmi un nozīmi, tiesneša amatam vajadzētu būt jurista karjeras augstākajam posmam. Šo amatu atbilstoši likumdevēja noteiktajām prasībām var ieņemt tikai pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas. Lai zināmu pieredzi ieguvis jurists mainītu darbu un šādā vecumā uzsāktu tiesneša karjeru, viņam ir nepieciešama ne vien obligātā kvalifikācija, pieredze un iekšējā pārliecība, bet arī attiecīgs finansiālais nodrošinājums un garantijas. Tādējādi prasība nodrošināt tiesnesim pienācīgu atalgojumu ir saistīta ne tikai ar tiesneša neatkarības principu, bet arī ar tiesnesim izvirzītajām kvalifikācijas un kompetences prasībām un noteiktajiem ierobežojumiem. 10. Lai konstatētu, vai apstrīdētās normas aizskar tiesneša neatkarību, nepieciešams izvērtēt, vai Satversmes 83. pants ietver aizliegumu samazināt tiesnešu darba samaksu. Satversmes 83. pants noteic, ka "tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Tādējādi šajā normā expressis verbis nav ietverts aizliegums samazināt tiesneša darba samaksu. Satversmes tiesa jau norādīja, ka Satversmē iekļautā tiesnešu neatkarības principa apjoms un saturs tiek izvērtēts ne tikai kopsakarā ar citām Satversmes normām un principiem, bet arī ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. 10.1. Eiropas tiesnešu hartā norādīts, ka viens no tiesnešu neatkarības principiem ir tāds, ka "tiesnešu algām jābūt atbilstošām (pietiekamām), lai nodrošinātu to, ka tiesneši bauda patiesu ekonomisku neatkarību, un tās nevar tikt samazinātas laikā, kamēr tiesnesis ieņem attiecīgo amatu" (Judges' Charter in Europe, para. 8). Aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu atsevišķās valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā) ir noteikts konstitūcijā tiešā veidā. Piemēram, ASV Konstitūcijas 3. panta pirmajā daļā jau kopš 18. gadsimta beigām tieši ietverts aizliegums samazināt tiesneša atlīdzību viņa pilnvaru laikā. ASV Augstākā tiesa 1920. gadā savā spriedumā norādīja, ka šīs normas pamatmērķis ir nevis dot labumu tiesnešiem, bet piesaistīt tiesām piemērotus un atbilstošus juristus un nodrošināt tiesas darbības un spriešanas neatkarību. Viss, kas tiesnešiem tiek atņemts no tā, kas viņiem bijis solīts, ir attiecināms uz konstitūcijā ietverto aizliegumu [sk. ASV Augstākās tiesas spriedumu lietā Evans v. Hatter 532 U.S. 245 (1920) http://supreme.justia.com/us/253/245/case.html]. Tādējādi valsts pamatlikumā tieši ietvertais aizliegums samazināt tiesneša atalgojumu ir vērsts arī uz tiesnešu neatkarības aizsardzību. 10.2. No valsts vēstures un tradīcijām ir atkarīgs tas, kā tiek izprastas vispārīgas vērtības, tai skaitā tiesu varas neatkarība un demokrātija. Valstīs, kurās vēl nesenā pagātnē valdīja viena partija, izpratne par to, ka tiesu varas neatkarība prasa to nošķirt no politiskās varas, ir īpaši grūti pieņemama (sk.: The Cambridge Yearbook of European Legal Studies, Volume 4, 2001, p. 54). Jautājumu par tiesnešu atalgojuma samazināšanu, kā arī citus ar tiesnešu finansiālo drošību saistītus aspektus ir izvērtējušas ne tikai tās valstis, kurās vēsturisku iemeslu dēļ varētu būt diskusijas par tiesu varas neatkarības apjomu un saturu (Čehija, Krievija, Lietuva, Polija, Slovēnija), šis jautājums savulaik bijis aktuāls arī Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Vācijā un citur. Minētajās valstīs konstitucionālās tiesas vai citas institūcijas, kas veic konstitucionālo uzraudzību, ir konstatējušas, ka tiesnešu algas situācijā, kad valstij ir finansiālas grūtības, īpaši jāpasargā no pārmērīgām un nelabvēlīgām svārstībām (sk. Polijas Republikas Konstitucionālā tribunāla 2004. gada 18. februāra spriedumu lietā Nr. 12/03 http://www.trybunal.gov.pl/eng/summaries/documents/K_12_03_GB.pdf). Tiesnešu sociālās un materiālās garantijas ir daļa no tiesnešu un tiesu neatkarības principa aizsargātajām garantijām. Tādējādi jebkurš mēģinājums samazināt atalgojumu vai sociālās garantijas tiesnešiem vai samazināt budžetu tiesām ir interpretējams kā tiesu varas neatkarības aizskārums (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 1995. gada 6. decembra spriedumu lietā Nr. 3/95 http://www.lrkt.lt/dokumentai/1995/n5a1206a.htm). Tiesnesim ir neatņemamas tiesības uz nesamazināmu algu (sk. Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 1999. gada 15. septembra spriedumu lietā Pl. US 13/99). Tāpēc nav pieļaujams samazināt tiesnešu algas ar mērķi izvairīties no budžeta deficīta (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Viena no tiesu varas neatkarības būtiskākajām garantijām, ko aizsargā konstitūcija, ir tiesnešu aizsardzība pret algas samazinājumu viņu pilnvaru laikā. Turklāt stabils tiesnešu ekonomiskais stāvoklis nodrošina viņiem arī augstu neatkarības pakāpi visplašākajā nozīmē (sk. Slovēnijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 11. decembra sprieduma lietā U-I-159/08-18 33. punktu). Lai tiesneši efektīvi pildītu savas funkcijas, ievērojot neatkarības un kompetences prasības, kā arī noteiktos ierobežojumus, likumdevējs, ņemot vērā starptautisko institūciju izvirzītās prasības, kā atlīdzību viņiem ir paredzējis ne tikai konkrētu darba samaksu, bet arī sociālās un drošības garantijas utt. Līdz ar to samazināšanas aizliegums attiecas ne tikai uz tiesnešu darba samaksu. Prasība nosargāt tiesnešu darba samaksu un citas garantijas izriet no tiesu un tiesnešu neatkarības principa, kura mērķis ir pasargāt tiesnešus no jebkādas ietekmes: no likumdevēja, izpildvaras, iestāžu un amatpersonu, dažādu organizāciju, komercstruktūru, juridisko un fizisko personu ietekmes. Līdz ar to Satversmes 83. pants ietver aizliegumu samazināt tiesnešiem likumā noteikto atlīdzību viņu pilnvaru laikā. 10.3. Tiesneši nedzīvo sociālā vakuumā, un uz viņiem arī attiecas valstī pastāvošā konkrētā situācija, lai arī kas to būtu izraisījis - dabas katastrofa, ekonomiskā lejupslīde, valdības darbība vai bezdarbība, vai bezatbildīgi lēmumi. Tomēr aizliegums samazināt tiesnešu atlīdzību amata pildīšanas (pilnvaru) laikā nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda likumdevēja darbība, kas, iespējams, varētu nelabvēlīgi ietekmēt tiesnešu atalgojumu. Tiesneši arī ir pilsoņi, un viņu īpašais statuss un loma nepiešķir tiem imunitāti situācijās, kad valsts, risinādama sarežģīto situāciju, pieņem lēmumus attiecībā uz saviem iedzīvotājiem. Arī citas konstitucionālās tiesas ir secinājušas, ka aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu nevar būt absolūts. Čehijas Konstitucionālā tiesa norādījusi, ka "tiesnešu atalgojuma pilnīga neaizskaramība būtu iluzora un pretēja elementāriem sociālās realitātes apstākļiem" [Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā Pl. US 34/04, tiesnešu Vojena Gutlera, Jana Musila un Pāvela Riketska (Vojen Guttler, Jan Musil, Pavel Rychetsky) atsevišķās domas]. Slovēnijas Konstitucionālā tiesa norādījusi: "Tiesnešu aizsardzība pret viņu algas samazināšanu nav absolūta, tomēr tā ietver nosacījumu, ka tiesnešu algu samazinājums ir attaisnojams vienīgi izņēmuma gadījumos, katrā no tiem ņemot vērā konkrētos apstākļus" (Slovēnijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 11. decembra spriedums lietā U-I-159/08-18). Lietuvas Konstitucionālās tiesas attīstītajā doktrīnā norādīts, ka "aizliegts algas samazināt, ja vien nepastāv īpaši apstākļi" (Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2009. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. 15/98, 33/03). Kanādas Augstākā tiesa konstatē: "Īslaicīgs tiesnešu algu samazinājums ir pieļaujams ārkārtas ekonomiskajā situācijā" (Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedums lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Tiesu varai organiski jāiekļaujas sabiedrībā, un ir nepieciešams, lai sabiedrība to pieņemtu (akceptētu) un respektētu. Lai to panāktu un nodrošinātu, liela nozīme ir gan pašai tiesu varai, gan arī likumdevējam un izpildvarai. Tiesnešiem ir noteikti augsti uzvedības un ētikas standarti, kas uzliek zināmus ierobežojumus. Tomēr personai, izlemjot kļūt par tiesnesi, ir jārēķinās ar zināmiem profesijas standartiem. Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu un savukārt valsts amatpersonas, tostarp tiesneši, ir solidāras ar valsts iedzīvotājiem. Likumdevēja lēmums samazināt tiesnešu algas var pakļaut riskam tiesu neatkarību. Kanādas Augstākā tiesa ir norādījusi, ka lēmuma pieņemšana par tiesnešu atalgojuma samazināšanu dod likumdevējam teorētisku iespēju politiski ietekmēt tiesas ar ekonomisku manipulāciju palīdzību (sk. Kanādas Augstākās tiesas 1997. gada 18. septembra spriedumu lietā Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Tomēr šī teorētiskā iespēja neļauj secināt un apgalvot, ka tiesnešu atalgojuma samazināšana jebkādos apstākļos būtu uzskatāma par tiesu varas ietekmēšanu un tiesnešu neatkarības principa pārkāpumu. Arī tiesnešu atalgojuma nepamatota palielināšana teorētiski varētu tikt uzskatīta par tiesu varas ietekmēšanu. Tādējādi īpašos apstākļos - ekonomiskās lejupslīdes situācijā, kad valsts ir spiesta veikt vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās institūcijās, no tiesnešu atalgojuma samazināšanas aizlieguma principa var atkāpties. 11. Izvērtējot, kādu likumdevēja rīcību tiesnešu darba samaksas noteikšanā aizliedz vai pieļauj Satversmē iekļautais tiesu un tiesnešu neatkarības princips, Satversmes tiesa apstrīdētās normas aplūko kopsakarā ar varas dalīšanas principu, neatkarības principu un jo īpaši tiesnešu finansiālo drošību. Tiesu sistēma tiek finansēta no valsts budžeta. Ievērojot varas dalīšanas principu, tieši likumdevēja pienākums ir, izstrādājot attiecīgu normatīvo regulējumu, nodrošināt tiesnešiem Satversmes un starptautiskajām tiesnešu neatkarības prasībām atbilstošu atlīdzību - darba samaksu, sociālās un drošības garantijas. Demokrātiskā valstī nebūtu pieļaujams, ka tiesnešu algu noteiktu paši tiesneši vai izpildvara vai ka citu neatkarīgu iestāžu amatpersonu algu noteiktu izpildvara vai pati neatkarīgā iestāde. Tiesības noteikt tiesnešu darba samaksu, kaut arī šīs tiesības nav absolūtas, tomēr pieder likumdevējam. Tas, ka likumdevējs lemj par neatkarīgu iestāžu, tostarp tiesu, budžetu un amatpersonu atalgojumu, vēl nenozīmē, ka tiek aizskarta attiecīgo funkciju pildīšanai nepieciešamā neatkarība. 11.1. Pienācīga darba samaksa ir viens no tiesnešu finansiālās drošības elementiem. Finansiālā drošība tiesnešiem nepieciešama kā garantija pret ārējo ietekmi un kvalifikācijas nodrošināšanas garantija. Finansiālās drošības individuālais līmenis (apjoms) ir atkarīgs no katras konkrētās personas (tiesneša) dzīvesveida. Valsts nevar uzņemties atbildību un tai arī nav jāuzņemas atbildība par tiesneša pārmērīgi lieliem tēriņiem un nesamērīgiem finansiālajiem plāniem. Tomēr nav pieļaujama tāda situācija, ka valsts samazina tiesneša atalgojumu tiktāl, ka tiesnesis, kas uzņēmies ar sava darba samaksu samērīgas finansiālās saistības, kļūst maksātnespējīgs un tādējādi tiek apdraudēta viņa neatkarība. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesnešu finansiālo drošību tādā līmenī, kas tiesnesim nepieciešams viņa amata pienākumu pildīšanai. Tiesneša finansiālā drošība, kas ietver sevī pienācīgas atlīdzības, proti, darba samaksas, sociālo garantiju, tai skaitā pensijas, noteikšanu tiesnešiem, kalpo par pienācīgas tiesas spriešanas garantiju, dod pamatu izvirzīt tiesnesim augstas prasības un ļauj saglabāt uzticēšanos viņa kompetencei, neatkarībai un taisnīgumam. Tādējādi finansiālā drošība ir viena no tiesnešu neatkarības neatņemamām sastāvdaļām. 11.2. Tiesnešu finansiālā drošība - tas nozīmē, ka tiesnesis ir drošs par to, ka atlīdzība, kāda noteikta brīdī, kad viņš sāk pildīt savus amata pienākumus, netiks samazināta un gadījumā, ja dzīvošanas izmaksas pieaugtu, atlīdzība tiks atbilstoši palielināta. Ja likumā nav ietverta kārtība, kādā darba samaksa automātiski pieskaņojas mainīgajām dzīvošanas izmaksām, tad likumā ir jāparedz cits mehānisms, kas šo saskaņu nodrošinātu. Latvijā likumdevējs ir paredzējis regulējumu, kas nodrošina tiesnešu atlīdzības reālās vērtības saglabāšanos gan ekonomiskās lejupslīdes, gan ekonomiskā uzplaukuma gadījumā. Arī Kanādas Augstākā tiesa norādījusi uz aizliegumu samazināt reālo atlīdzības vērtību un nepieciešamību likumā paredzēt konkrētu tās nodrošināšanas kārtību. Likumdevēja bezdarbība, proti, atturēšanās palielināt tiesnešu darba samaksu atbilstoši reālo dzīvošanas izmaksu palielinājumam, ir pretrunā ar tiesnešu finansiālo drošību un uzskatāma par samazinājumu de facto (sk. Reference re Remuneration of Judges of the Provincial Court of Prince Edward Island, [1997] 3 S.C.R. 3). Līdzīgu secinājumu izdarījusi ASV Augstākā tiesa, savā spriedumā norādot, ka konstitūcija ir piešķīrusi likumdevējam tiesības noteikt atalgojumu un paļaujas uz ievēlēto tautas pārstāvju godprātīgumu un veselo saprātu. Ja likumā nav ietverta formula, kas notur tiesnešu atalgojumu likumdevēja noteiktajā līmenī attiecībā pret vidējo algu, tad likumdevējs nosaka tiesnešu atalgojumu un skaidru kārtību, kādā šis atalgojums tiks periodiski palielināts [sk. ASV Augstākās tiesas spriedumu lietā United States v. Will 449 U.S. 200 (1980) http://supreme.justia.com/us/449/200/case.html]. Uz nepieciešamību ieviest regulējumu, kas nodrošinātu tiesnešu darba samaksas pieaugumu atbilstoši dzīvošanas izmaksām, ir norādījusi Eiropas Padomes Eiropas tiesnešu konsultatīvā padome viedokļa Nr. 1 62. pantā (sk.: CCJE Opinion No 1, para. 62). Tiesneša aizsardzība pret algas samazinājumu, ievērojot tās mērķi - nodrošināt tiesneša neatkarību, ir jāsaprot kā aizsardzība pret jebkādu iejaukšanos, kuras rezultātā varētu samazināties tā alga, ar kādu tiesnesis pamatoti bija rēķinājies, izvēloties tiesneša karjeru. Šis nosacījums attiecas kā uz tiesneša pamatalgas aizsardzību, tā arī uz papildu garantijām, kas ir tiesneša atlīdzības sastāvdaļa. Tādējādi Satversmes 83. pants aizsargā tiesnešu atlīdzības faktisko vērtību, liekot to saglabāt. 11.3. Ne tikai tiesneša algas apjomam, bet arī tās stabilitātei ir būtiska nozīme tiesu varas neatkarības nodrošināšanā. ANO Cilvēktiesību komiteja 32. Vispārējā komentārā ir ietvērusi prasību valstīm pieņemt likumus, kuros paredzētas skaidras procedūras un objektīvi kritēriji tiesnešu atalgojuma noteikšanai (sk.: International Covenant on Civil and Political Rights, Article 14, General Comment No. 32, para. 19). Ievērojot finansiālās drošības mērķus, prasība noteikt skaidras procedūras un objektīvus kritērijus nozīmē ne tikai saprotamu un caurskatāmu, bet arī stabilu un ilgtspējīgu sistēmu. Čehijas Konstitucionālā tiesa norādījusi, ka "tiesnešu atalgojumam tā plašākajā izpratnē ir jābūt stabilai, nesamazināmai vērtībai, ko valdība vai likumdevējs nevarētu koriģēt un pārrēķināt tikai tāpēc, ka tiesnešu algas šķiet pārāk augstas salīdzinājumā ar citu valsts sektorā strādājošo algām vai citām profesiju grupām noteiktajām algām" (Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā Pl. US 34/04). Ja likumdevējam tiktu dotas neierobežotas tiesības pēc savas politiskās izvēles ietekmēt tiesnešu algas, tiesas neatkarības jēdziens zaudētu jēgu, jo viena no tiesas un tiesnešu neatkarības sastāvdaļām ir algas stabilitāte. Tādējādi finansiālo drošību rada tikai stabila atlīdzības sistēma. 11.4. Tiesu darbībai nepieciešamos finansiālos un materiālos apstākļus pasliktināt un tiesnešu atlīdzību samazināt ir iespējams vienīgi ar likumu īpašos izņēmuma gadījumos un īslaicīgi - tikmēr, kamēr valsts finansiālais un ekonomiskais stāvoklis ir sevišķi smags. Tomēr pat īpaši smagos ekonomiskos apstākļos ne tiesu finansējumu, ne arī tiesnešu atlīdzību nedrīkst samazināt tiktāl, ka tiesas vairs nespētu pildīt savu konstitucionālo funkciju - spriest tiesu. Tiesnešu neatkarības garantijas ir jānodrošina vienmēr - gan valstī radušās īpašās situācijas periodā, gan arī pēc tā beigām. Ņemot vērā varas dalīšanas principu un tiesnešu neatkarības principu, likumdevēja rīcības brīvība, lemjot par tiesnešu algas ierobežojumiem, ir citāda nekā rīcības brīvība, lemjot par ierobežojumiem citās publiskajās jomās. Līdz ar to ir pieļaujama īslaicīga tiesnešu atlīdzības samazināšana, ja pastāv nopietni, sociāli attaisnojami iemesli un tā tiek samazināta, ievērojot Satversmē nostiprinātos principus. 11.5. Likumdevējs izstrādā tiesnešu atlīdzības tiesisko regulējumu. Šis regulējums jebkurā gadījumā ir komplekss risinājums, un tā mērķis ir nodrošināt tiesnešu neatkarības prasībai atbilstošu atalgojumu, kura reālā vērtība nevar tikt samazināta. Dažās valstīs likumā ir iekļauta konkrēta tiesnešu alga un paredzēts periodiskas tiesnešu atalgojuma pārvērtēšanas mehānisms. Citās valstīs ir izstrādāta sistēma, kas tiesnešu darba samaksu samēro ar valstī strādājošo vidējo mēneša darba samaksu. Šis risinājums ļauj zināmā mērā nodrošināt tiesneša algas vērtību, jo, palielinoties vidējai algai, palielinās arī tiesneša darba samaksa, bet, vidējai algai samazinoties, proporcionāli samazinās arī tiesneša atalgojums. Šāda sistēma pastāv arī Latvijā. Likuma "Par tiesu varu" 119.1 panta pirmā daļa noteic: "Rajona (pilsētas) tiesas tiesneša mēneša amatalgu aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai, kas noapaļota latos, piemērojot koeficientu 4,5." Likuma 120.1 panta pirmā daļa līdzīgi noteic: "Zemesgrāmatu