4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam. Saeima norāda, ka viens no Enerģētikas likuma mērķiem esot veicināt vietējo, atjaunojamo un sekundāro energoresursu izmantošanu, savukārt viens no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem esot veicināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem. Lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu, likumdevējs vēloties radīt tādus apstākļus, kas ieinteresētu elektroenerģijas ražotājus izmantot atjaunojamos energoresursus. Enerģētikas likuma 40. panta pirmajā daļā ietvertās garantijas esot bijušas viens no mehānismiem, ar kuriem likumdevējs tiecies šādus apstākļus radīt. Līdz ar Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanu Enerģētikas likuma 40. pants zaudējis spēku, tomēr tajā ietvertās garantijas likumdevējs esot saglabājis, ietverot Elektroenerģijas tirgus likumā apstrīdēto normu. Saeima pievienojas Administratīvās rajona tiesas secinājumam, ka apstrīdētā norma pēc būtības pildot likuma pārejas noteikumu funkciju. Tā aizsargājot personas, kuras pirms Elektroenerģijas tirgus likuma stāšanās spēkā jau ieguvušas noteiktas tiesības vai uzsākušas procesu šo tiesību iegūšanai. Ar apstrīdēto normu Saeima esot noregulējusi spēku zaudējušā Enerģētikas likuma 40. panta pirmās daļas nosacījumu turpmāku piemērošanu. Saeima norāda, ka likumdevējs ar jēdzienu "cena" apstrīdētajā normā esot apzīmējis nevis fiksētu summu, bet gan kārtību, kādā šī cena veidojas. Saeima neuzskatot un, pieņemot apstrīdēto normu, arī neesot uzskatījusi, ka elektroenerģijas pārpalikuma iepirkuma cenai būtu jāpaliek nemainīgam lielumam. Šāda likumdevēja pozīcija pausta arī agrākos Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas, kā arī Saeimas Juridiskā biroja atzinumos. Saeima uzsver, ka elektroenerģijas iepirkuma cenas fiksēšana pārāk būtiski atšķirtos no iepriekšējās prakses, lai šādu secinājumu varētu izdarīt, pamatojoties vienīgi uz apstrīdēto normu. Līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās dienai elektroenerģijas iepirkuma cena bijusi piesaistīta mainīgam lielumam - elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Ja likumdevējs būtu vēlējies paredzēt fiksētu elektroenerģijas iepirkuma cenu, tad būtu to noteicis skaidri un nepārprotami, normas tekstā norādot atšķirību starp iepriekšējo un jauno regulējumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā esot noteikts tāds cenas veidošanas mehānisms, kāds pastāvējis pirms Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanas. Ja līdz tam cenas aprēķinā kā viens no rādītājiem bijis iekļauts elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs, tad apstrīdētā norma prasot arī turpmāku šāda tarifa noteikšanu. Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 2. panta otrajā daļā esot uzskaitītas nozares, kurās valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību. Citastarp šajā uzskaitījumā esot minēta arī enerģētika. Tādējādi enerģētikas kā nozares regulēšana ietilpstot Komisijas kompetencē. Savukārt tā paša likuma 9. pantā kā regulatora funkcijas esot minētas tarifu aprēķināšanas metodikas noteikšana un tarifu noteikšana, ja nozaru speciālie likumi neparedz citu tarifu noteikšanas kārtību. Nedz Enerģētikas likumā, nedz Elektroenerģijas tirgus likumā neesot noteikta kāda speciāla tarifu noteikšanas kārtība, nedz arī minēta kāda cita institūcija, kas noteiktu tarifus enerģētikas nozarē. Līdz ar to Komisijai, ņemot vērā apstrīdētajā normā reglamentēto elektroenerģijas iepirkuma cenas aprēķināšanas mehānismu, esot pienākums noteikt šo iepirkuma cenu. Papildus minētajam Saeima pauž uzskatu, ka lietā jautājums ir nevis par apstrīdētās normas konstitucionalitāti, bet gan par tās pienācīgu iztulkošanu un piemērošanu. Līdz ar to Saeima lūdz izvērtēt tiesvedības turpināšanas lietderību.