5. Article

Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija - pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam un tajā lietotais jēdziens "cena" saprotams kā tarifs, kas bijis noteikts 2005. gada 8. jūnijā, proti, Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdī. Apstrīdētās normas interpretācijā esot jāņem vērā enerģētikas nozares principi, turklāt Elektroenerģijas tirgus likuma normas esot jāvērtē kā vienots veselums. Līdz ar Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanos likumdevējs esot ieviesis pilnīgi jaunu kārtību, kas balstīta uz brīva elektroenerģijas tirgus principiem. Šāda pieeja esot pretēja līdz tam enerģētikā pieņemtajai kārtībai, ka valsts regulē tarifus un tādējādi iejaucas ikvienā energoapgādes posmā - elektroenerģijas ražošanā, pārvadē, sadalē un tirdzniecībā. Komisija norāda, ka elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs esot bijis rādītājs, kas loģiski iekļāvies "vecajā" elektroenerģijas tirgus regulēšanas sistēmā. Savukārt sistēmā, kas iedibināta ar Elektroenerģijas tirgus likumu, tas vairs neiederoties - mazākas tirgus regulēšanas intensitātes apstākļos šāds vidējais lielums neesot nosakāms, jo pastāvot neregulēta brīvā tirgus daļa, kas varot strauji mainīties. Likumdevējs ar Elektroenerģijas tirgus likumu esot noteicis jaunu obligātā iepirkuma nodrošināšanas kārtību, un apstrīdētā norma esot ietverta tajā kā pārejas noteikums, proti, ar to esot fiksēta elektroenerģijas iepirkuma cena un nosacījumi, kas pastāvējuši likuma spēkā stāšanās brīdī. Elektroenerģijas tirgus likuma 31. pants ļaujot ražotājiem pakāpeniski pāriet uz jauno iepirkuma kārtību, ja iepriekšējie nosacījumi vai cena kļūst neizdevīgi. Komisija pauž uzskatu, ka pretējā gadījumā nebūtu nepieciešams paredzēt Elektroenerģijas tirgus likuma 31. pantā noteiktās izvēles tiesības. Pēc Komisijas ieskata, šāds pārejas regulējums ir pietiekami saudzējošs un nodrošina tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Komisija norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais atbalsts elektroenerģijas ražotājiem izpaužoties elektroenerģijas iepirkuma obligātajā raksturā. Tas komersantiem radot pārliecību, ka viņu saražotajai elektroenerģijai vienmēr būs pircējs. Komisija uzsver: ja likumdevējs tomēr ir nonācis pie secinājuma, ka cena, kas tika maksāta komersantiem par to saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir neatbilstoša faktiskajai tautsaimniecības situācijai un nesamērīga ar sabiedrības interesēm, tad likumdevējam ir tiesības mainīt šīs cenas veidošanas kārtību. Tādējādi komersantiem netiekot liegts obligātā iepirkuma statuss, bet gan tiekot dota iespēja izvēlēties, kuru tiesību izmantošanai dot priekšroku. Ja likumdevējs būtu vēlējies Enerģētikas likuma 40. panta pirmajā daļā noteiktā atbalsta apmēru saglabāt nemainīgu, tad būtu to nepārprotami un skaidri norādījis. Pēc Komisijas ieskata, pretējs secinājums izrietot no Ministru kabineta 2009. gada 24. februāra noteikumu Nr. 189 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" normām. Noteikumu 26. punktā esot paredzēts: ja komersanti elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem uzsākuši pirms Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās, šādai elektroenerģijai tiek saglabāta "iepirkuma cena", kāda tā bija likuma spēkā stāšanās dienā. Savukārt šo noteikumu 58. punkts paredzot, ka no tiem komersantiem, kuri elektroenerģiju ražo noteikta veida vēja elektrostacijās, publiskais ražotājs elektroenerģiju iepērk atbilstoši tiem pašiem "cenas veidošanās, darbības režīma un iepirkuma termiņu nosacījumiem", kādi bijuši spēkā Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās dienā. Šo divu normu salīdzinājums apliecinot, ka īpašs režīms ir paredzēts nevis visiem komersantiem, kuri elektroenerģiju ražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus, bet gan tikai tiem komersantiem, kuri elektroenerģiju ražo vēja elektrostacijās. Komisija arī norāda, ka pēc Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa aprēķinā ietveramos rādītājus neesot iespējams iegūt. Šis fakts esot saistīts ar vairākām izmaiņām. Proti, Komisija varot apstiprināt tarifus tikai saistītajiem lietotājiem - universālā pakalpojuma saņēmējiem. Tā neapstiprinot publiskā tirgotāja diferencētos tarifus, jo saviem saistītajiem lietotājiem šos tarifus publiskais tirgotājs nosakot pats. Papildus publiskajam tirgotājam elektroenerģiju saistītajiem lietotājiem par saviem diferencētajiem tarifiem pārdodot arī citi sadales sistēmu operatori. Lietotāji, kuriem nav tiesību saņemt universālo pakalpojumu, elektroenerģiju pērkot brīvā tirgū no elektroenerģijas tirgotāja par vienošanās cenu, kas Komisijai neesot zināma. Šobrīd apmēram viena trešdaļa no elektroenerģijas patēriņa tiekot tirgota par vienošanās cenu.