7. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus, arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.2009-08-01 23. punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, tiesiskās paļāvības princips ir pārkāpts ar to, ka apstrīdētā norma nenodrošina pienācīgu Enerģētikas likuma 40. pantā ietverto tiesisko garantiju turpināšanos. Enerģētikas likuma 40. pants zaudēja spēku ar Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdi. Visas lietā iesaistītās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma pilda pārejas noteikumu funkciju un tās mērķis ir aizsargāt to personu tiesisko paļāvību, kurām Enerģētikas likuma 40. pantā tika garantēti labvēlīgi nosacījumi. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka mērķis aizsargāt minēto personu tiesisko paļāvību nav sasniegts, jo apstrīdētā norma neparedz, ka šīm personām būtu piemērojams tāds pats cenas noteikšanas mehānisms, kāds pastāvējis līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim. Tādējādi pieteikums ir balstīts uz pieņēmumu, ka apstrīdētā norma paredz obligātā iepirkuma ietvaros piemērot fiksētu cenu, kas bijusi noteikta Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdī, nevis šīs cenas noteikšanas mehānismu. Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu). Tātad, pirms tiek vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam, Satversmes tiesai jānoskaidro, kas saprotams ar tajā lietoto jēdzienu "cena".