8. Article

Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Saeima uzskata, ka nepieciešamība aizsargāt to personu tiesisko paļāvību, uz kurām attiecās Enerģētikas likuma 40. pants, prasa, lai apstrīdētā norma paredzētu, ka obligātā iepirkuma ietvaros tiek piemērots iepriekš pastāvējušais cenas noteikšanas mehānisms. Pieteikuma iesniedzēja un Saeimas viedokļi atšķiras jautājumā par to, vai apstrīdētā norma ir šādā veidā iztulkojama. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs un Saeima ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam tikai tādā gadījumā, ja tajā lietotais jēdziens "cena" tiek iztulkots kā cenas noteikšanas mehānisms, kas pastāvējis līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir šādā veidā iztulkojama. 8.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, gramatiskā iztulkošanas metode pieļauj, ka apstrīdētajā normā lietotais jēdziens "cena" tiek saprasts gan kā Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanas brīdī fiksētais elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs, gan kā šā tarifa noteikšanas mehānisms. Apstrīdētā norma noteic: "Ražotāji, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus un darbību uzsākuši pirms šā likuma stāšanās spēkā, pārdod elektroenerģiju publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības režīmu, iepirkuma termiņiem un cenu, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī." Gramatiskais iztulkojums liecina, ka apstrīdētajā normā minētajiem ražotājiem ir tiesības elektroenerģiju publiskajam tirgotājam pārdot atbilstoši šādiem nosacījumiem: 1) nosacījumiem par darbības režīmu, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī; 2) nosacījumiem par iepirkuma termiņiem, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī, un 3) nosacījumiem par cenu, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī. Tādējādi, ja apstrīdētā norma norāda uz nosacījumiem par cenu, kas uz konkrētām personām attiekušies Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdī, šis jēdziens ir saprotams kā cenas noteikšanas mehānisms, nevis fiksēta tarifu likme, kas pastāvējusi konkrētā datumā. Līdz ar to apstrīdētās normas gramatiskais formulējums apliecina, ka tajā lietotais jēdziens "cena" saprotams kā cenas noteikšanas mehānisms, nevis fiksēta cena. 8.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas gaitā Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta pirmā daļa sākotnēji bija formulēta šādā redakcijā: "Ražotāji [..] elektroenerģiju pārdod publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem attiecībā uz darbības režīmiem, iepirkuma termiņiem un par cenu, kas uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī." Atbildīgā komisija normu redakcionāli precizējusi, svītrojot vārdu "par". Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz vēsturisko iztulkošanas metodi, atzīst, ka likumdevēja mērķis apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī ir bijis aizsargāt to personu tiesisko paļāvību, uz kurām attiekušās Enerģētikas likuma 40. pantā ietvertās garantijas. Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka, ieviešot jaunu elektroenerģijas tirgus koncepciju, likumdevējam bijis pienākums nodrošināt minēto garantiju turpināšanos. To, ka tieši šāds ir bijis likumdevēja mērķis, norāda arī Saeima savā atbildes rakstā. Papildus tam Saeima atsaucas arī uz Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2006. gada 19. septembra un Saeimas Juridiskā biroja 2006. gada 4. oktobra vēstulēm, kurās pausts viedoklis par to, ko likumdevējs domājis ar jēdzienu "cena" apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī. Gan minētā Saeimas komisija, gan Saeimas Juridiskais birojs norādījuši, ka jēdziens "cena" būtu saprotams kā iepriekš pastāvējušais cenas noteikšanas mehānisms un elektroenerģijas iepirkuma cenai jābūt atkarīgai no elektroenerģijas realizācijas vidējā tarifa - rādītāja, kas lietots Enerģētikas likuma 40. pantā (sk. administratīvās lietas Nr. A 42379306 materiālu 1. sēj. 58.-60. lp.). Līdz ar to apstrīdētās normas vēsturiskais iztulkojums apstiprina, ka tajā lietotais jēdziens "cena" saprotams kā Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdī pastāvējušais cenas noteikšanas mehānisms. 8.3. Apstrīdētās normas sistēmiskās iztulkošanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējs nonāk pie secinājuma, ka apstrīdētajā normā lietotais jēdziens "cena" nevar tikt saprasts kā cenas noteikšanas mehānisms tādēļ, ka Komisijai nav piešķirta kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu. Regulējuma sistēma norādot, ka likumdevējs izvēlējies tieši Elektroenerģijas tirgus likuma tekstā reglamentēt Komisijas kompetenci tarifu noteikšanā un metodiku izdošanā, taču elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs šajā likumā nav minēts. Tā kā Komisijai, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, nav piešķirta kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, cenas veidošanas mehānisms, kas pastāvējis līdz Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanai, neesot saglabājams. Attiecīgi jēdziens "cena" apstrīdētajā normā varot tikt saprasts vienīgi kā fiksēta elektroenerģijas iepirkuma cena tiesiskā regulējuma izmaiņu brīdī. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka nedz Elektroenerģijas tirgus likums, nedz arī kāds cits normatīvais akts tieši nenoteic, ka Komisijai būtu jānosaka elektroenerģijas realizācijas vidējais tarifs. Tomēr Satversmes tiesa atzīst, ka iestāde nevar atteikties veikt kādu darbību tikai tādēļ, ka tās pienākums to veikt nav tieši minēts kādā konkrētā normatīvajā aktā, ja šāds pienākums izriet no vispārējām tiesību normām un personai ir tiesības uz to, ka šāda darbība tiks veikta. Komisijas kompetenci vispārīgi regulē likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem". Šā likuma 2. panta otrās daļas 1. punkts noteic, ka enerģētika ir viena no tām nozarēm, kurās valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību. Likuma 5. pants noteic, ka sabiedriskos pakalpojumus regulē ar šo likumu izveidota regulēšanas iestāde. Savukārt 9. panta pirmā daļa noteic, ka Komisija (regulators) citastarp pilda šādas funkcijas: nosaka tarifu aprēķināšanas metodiku un nosaka tarifus, ja nozaru speciālie likumi neparedz citu tarifu noteikšanas kārtību. Līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim Komisija elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu noteica, pamatojoties tieši uz minētajām tiesību normām, kuras joprojām ir spēkā. Tā, piemēram, ar 2004. gada 4. augusta lēmumu Nr. 195 Komisija noteica elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, savu kompetenci pamatojot ar pašas Komisijas 2003. gada 23. janvārī apstiprinātās Elektroenerģijas realizācijas gala tarifu aprēķināšanas metodikas 4. nodaļas devīto daļu un likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 5. pantu, 9. panta pirmās daļas 1. un 3. punktu un otro daļu (lēmums pieejams Komisijas mājaslapā http://www.sprk.gov.lv/index.php?id=3375&sadala=264, aplūkots 15.01.2010.). Nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja uzskats, ka Komisija nav kompetenta noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu tādēļ, ka citos gadījumos likumdevējs Komisijas kompetenci ir iekļāvis tieši Elektroenerģijas tirgus likumā. Šajā gadījumā jāņem vērā fakts, ka arī līdz Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanai Komisijas kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu likumā tieši nekad nav bijusi minēta. Tādējādi Komisijas kompetence noteikt elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu izriet no tām pašām tiesību normām, kurās tā bija ietverta līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās brīdim. Līdz ar to sistēmiskā iztulkošanas metode neizslēdz apstrīdētās normas iztulkošanu tādā veidā, kas atbilst Satversmes 1. pantam.