9. Article

Līdz Likuma spēkā stāšanās dienai tas, cik liela ir personai piešķirtā invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā, bija atkarīgs no profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpes un Valsts statistikas komisijas aprēķinātās mēneša vidējās darba samaksas valsts un pašvaldību uzņēmumos, iestādēs un organizācijās strādājošiem par iepriekšējo ceturksni. Jo augstāka bija profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpe, jo lielāka aprēķinātā invaliditātes pensija. Apstrīdētā norma paredz, ka pensija tiek pārrēķināta pēc Likuma pārejas noteikumu 1. punkta otrajā teikumā ietvertās formulas tikai tām Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušajām personām, kurām pēc Likuma stāšanās spēkā mainās darbspēju zaudējuma pakāpe (procentos) vai invaliditātes smaguma pakāpe. Pārrēķinot invaliditātes pensiju kaitējuma atlīdzības apmērā saskaņā ar šo formulu, tiek ņemta vērā mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem par iepriekšējo ceturksni. 1999. gada pirmajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem bija 144,94 lati (sk. lietas materiālu 98. lpp.). Kā liecina statistikas dati, kopš 2001. gada mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem ir būtiski palielinājusies. Piemēram, 2001. gada pirmajā ceturksnī tā bija 165 lati, 2004. gada pirmajā ceturksnī - 216 lati, savukārt 2008. gada ceturtajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem bija 607 lati. Lai gan mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošajiem 2009. gada pirmajos trīs ceturkšņos ir samazinājusies un 2009. gada trešajā ceturksnī bija 497 lati, salīdzinājumā ar 2001. gada pirmo ceturksni tā joprojām ir vairāk nekā trīs reizes lielāka (sk. http://data.csb.gov.lv/DATABASE/Iedzsoc/%C4%AAstermi%C5%86a%20statistikas%20dati/Darba%20samaksa/Darba%20samaksa.asp., aplūkots 2009. gada 21. decembrī). Personām, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā ir aprēķināta pirms Likuma stāšanās spēkā un kurām darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe kopš tā laika nav mainījusies, pensijas apmērs joprojām ir saistīts ar mēneša vidējo bruto darba samaksu pensijas piešķiršanas brīdī. Savukārt, pārrēķinot pensijas personām, kurām invaliditātes smaguma vai darbspēju zaudējuma pakāpe pēc Likuma stāšanās spēkā ir mainījusies, tiek ņemta vērā mēneša vidējā bruto darba samaksa pensijas pārrēķināšanas brīdī. Kā norādīts iepriekš, mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem pēc Likuma stāšanās spēkā ir būtiski pieaugusi. Līdz ar to var veidoties tāda situācija, ka personām, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā ir piešķirta līdz Likuma spēkā stāšanās brīdim un kuru darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe tobrīd bija vienāda, pensijas apmērs ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe kopš Likuma stāšanās spēkā ir mainījusies vai palikusi nemainīga. Piemēram, personai, kurai no 1999. gada 1. septembra darbspēju zaudējums 70 procentu apmērā ir palicis nemainīgs un ir 2. grupas invaliditāte, invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā kopš minētā datuma ir 98,52 lati. Savukārt personai, kurai tāpat ir piešķirta invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā un kurai pēc Likuma stāšanās spēkā darbspēju zaudējuma pakāpe pieaug vai samazinās līdz 70 procentiem, bet invaliditātes smaguma pakāpe pieaug vai samazinās līdz 2. grupas invaliditātei, minētā pensija tiek pārrēķināta saskaņā ar Likuma pārejas noteikumu 1. punkta otro teikumu. Saskaņā ar minēto formulu šī persona pēc pensijas pārrēķināšanas saņems 152,46 latus (sk. lietas materiālu 97. lpp.). Tādējādi šīs personas pensija par vairāk nekā 50 procentiem pārsniegs tās personas pensiju, kurai darbspēju zaudējuma un invaliditātes smaguma pakāpe nav mainījusies un tāpēc pensija nav pārrēķināta. Uz šādas situācijas iespējamību ir norādījis gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Tiesībsargs. Arī Saeima atbildes rakstā nenoliedz, ka šāda situācija var izveidoties, jo Likuma izstrādes laikā objektīvi nebija iespējams paredzēt, kā pieaugs mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošajiem. Tādējādi apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.