13. Article

Valsts tiešo atbalstu saņem biodegvielas ražotāji, kuriem Noteikumos Nr. 280 paredzētajā kārtībā iepriekš piešķirtas finansiāli atbalstāmās kvotas. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 280 9. punktu Ekonomikas ministrija katru gadu līdz 15. aprīlim sadala pretendentiem kārtējā gadā pieejamās finansiāli atbalstāmās kvotas proporcionāli to ekspluatācijā nodotajai ražošanas jaudai. Atbilstoši piešķirtajām kvotām tiek aprēķināts valsts tiešais atbalsts. Valsts tiešo atbalstu aprēķina pēc Noteikumos Nr. 280 ietvertās formulas, ņemot vērā valsts tiešā atbalsta likmi attiecīgajā gadā. Arī šos aprēķinus saskaņā ar Noteikumu Nr. 280 12. - 14. 1 punktu veic Ekonomikas ministrija. Ministru kabinets Noteikumos Nr. 280 noteicis kārtību, kādā tiek aprēķināta valsts tiešā atbalsta likme un attiecīgi arī konkrētiem biodegvielas ražotājiem sniedzamā valsts tiešā atbalsta apmērs. Saskaņā ar šo kārtību Ekonomikas ministrijas iesniegtos aprēķinus par valsts tiešā atbalsta apmēru attiecīgajā gadā apstiprina Ministru kabinets. Lai valsts tiešais atbalsts sasniegtu tam izvirzītos mērķus, proti, nodrošinātu konkurētspējīgas biodegvielas ražošanu un vienlaikus arī efektīvu valsts līdzekļu izlietojumu, nepieciešams ātri reaģēt uz ražošanas izmaksu izmaiņām. Līdz ar to valsts tiešā atbalsta piešķiršanas kārtībā izšķiroša nozīme ir spējai adekvāti reaģēt uz mainīgajiem tirgus apstākļiem, periodiski pārskatot valsts tiešā atbalsta likmes atbilstoši izejvielu cenām un citām ražošanas izmaksām. Tādējādi var secināt, ka likumdevējs ir konceptuāli izšķīries par to, kādā veidā tiks atbalstīta biodegvielas ražošana, proti, ar valsts tiešo atbalstu finansiāli atbalstāmo kvotu veidā. Regulēt jautājumus, kas attiecas uz valsts tiešā atbalsta piešķiršanu, tostarp tā aprēķināšanu, likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu. Biodegvielas likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka Ministru kabineta kompetencē ir paredzēt nepieciešamo finansējumu šā likuma mērķu sasniegšanai, iesniedzot Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ievērojamas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu tās nelabvēlīgās sekas, valsts institūciju rīcībai jābūt pēc iespējas ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu veikšanai tām jādod saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no iepriekš personām piešķirtajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. punktu). Apstrīdētā norma noteic, ka tiešais valsts atbalsts tiks izmaksāts tādā apmērā, kādā tas aprēķināts saskaņā ar Noteikumiem Nr. 280, taču tikai valsts budžetā paredzēto finanšu līdzekļu ietvaros. Līdz ar to apstrīdētā norma neietver noteikumus par finansiāli atbalstāmo kvotu samazināšanu, nedz arī samazina aprēķināto tiešo valsts atbalstu konkrētiem biodegvielas ražotājiem. Apstrīdētā norma paredz vienīgi to, ka valsts tiešā atbalsta maksājums tiks samazināts, ja valsts budžetā paredzētie līdzekļi nebūs pietiekami, lai izmaksātu visu aprēķināto valsts tiešā atbalsta summu. Bez tam Noteikumu Nr. 280 25. punktā (2008. gada 16. decembra redakcijā) bija noteikts, ka līdzekļi neizmaksātā valsts tiešā atbalsta izmaksāšanai valsts budžetā tiks paredzēti līdz 2014. gadam. Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, nav samazinājis valsts tiešo atbalstu, bet gan tā izmaksāšanas kārtību piesaistījis valsts budžetā pieejamiem finanšu līdzekļiem. No Biodegvielas likuma 4. panta pirmās daļas 2. punkta un 8. panta pirmās daļas var secināt, ka valsts tiešā atbalsta piešķiršanas kārtība ietver arī noteikumus par valsts tiešā atbalsta izmaksāšanu. Līdz ar to Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, ir rīkojies likumā noteiktā pilnvarojuma robežās. 14. 2009. gada 13. oktobrī Ministru kabinets, izdarot grozījumus Noteikumos Nr. 280, apstrīdēto normu izslēdza un tās vietā paredzēja jaunu regulējumu par valsts tiešā atbalsta un neizmaksātās tā daļas izmaksāšanu. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Konstatējot šajā normā paredzētos nosacījumus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai nepastāv apstākļi, kas nosaka nepieciešamību turpināt tiesvedību. Izvērtējot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personai Satversmē noteiktās pamattiesības un novērst negatīvās sekas, kas tai radušās sakarā ar apstrīdēto normu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka tādu grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kuru rezultātā apstrīdētā norma zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka pamattiesību aizskārums radies tādējādi, ka saskaņā ar apstrīdēto normu valsts tiešais atbalsts netika izmaksāts pilnā apmērā. Proti, Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu radot tiesiskās paļāvības principa pārkāpums un apstāklis, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, nebija paredzējis saudzējošu periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus, arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.2009-08-01 23. punktu). Ministru kabinets, grozot Noteikumus Nr. 280, ir paredzējis kārtību, kādā neizmaksātā valsts tiešā atbalsta daļa tiks izmaksāta. Proti, Noteikumu Nr. 280 30. punktā paredzēta konkrēta naudas summa par 2009. gadā neizmaksāto valsts tiešo atbalstu atbilstoši 2008. gada otrajā pusgadā saražotajai biodegvielai un noteikts, ka šī summa jāatmaksā līdz 2019. gadam. Izslēdzot apstrīdēto normu, Ministru kabinets vienlaikus Noteikumos Nr. 280 (2009. gada 30. oktobra redakcijā) ir noteicis citu kārtību, kādā turpmāk tiks risināts jautājums par neizmaksātās valsts tiešā atbalsta daļas izmaksāšanu. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2009-42-0103 "Par likuma "Par valsts budžetu 2009. gadam" apakšprogrammas 21.06.00 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam un Ministru kabineta 2008. gada 15. aprīļa noteikumu Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām biodegvielai" 26. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris