12. Article

Saeima atbildes rakstā pauž uzskatu, ka nepieciešams izvērtēt Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālās sūdzības atbilstību Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas prasībām, un lūdz lemt par tiesvedības izbeigšanu šajā lietā. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Šajā pantā citastarp noteikts, ka konstitucionālajai sūdzībai ir jāatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām. Satversmes tiesas likuma 19.2 pants noteic, ka pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. No šā panta izriet nosacījums, ka persona var vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto tiesību normu. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 200-01-03 un 2002. gada 11. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-03) vai arī pastāv apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu izskatīta "šobrīd" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Saeima uzskata, ka šajā lietā jāņem vērā Māju pārvaldīšanas likuma pārejas noteikumu 6. punkts, proti, ka persona, kura līdz minētā likuma spēkā stāšanās dienai noslēgusi dzīvojamo māju pārvaldīšanas līgumu, ir tiesīga līdz 2011. gada 31.decembrim turpināt pildīt saskaņā ar līgumu uzņemtās pārvaldnieka saistības neatkarīgi no tā, vai šīs personas profesionālā kvalifikācija atbilst apstrīdētajā normā noteiktajām prasībām. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai ir jākonstatē, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības. 12.1. Apstrīdētā norma noteic, ka pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju apliecina noteikta profesionālā izglītība un dokuments par vismaz ceturto profesionālās kvalifikācijas līmeni. Šīs prasības attiecas uz personām, kuras nav mājas īpašnieki un pārvalda dzīvojamo māju, kuras platība ir lielāka par 1500 kvadrātmetriem, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona šo uzdevumu veic kā fiziskā persona vai kā juridiskās personas darbinieks. Līdzšinējā Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka pamattiesību aizskārums var būt nākotnē sagaidāms vai arī potenciāls (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu un 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03). Tiesību doktrīnā izteikts viedoklis, ka pamattiesību aizskāruma teorija pieļauj arī nākotnē gaidāmu un potenciālu aizskārumu. Proti, potenciāls, kā arī nākotnē gaidāms aizskārums nozīmē to, ka cilvēka pamattiesību aizskārums tiks radīts, - pastāv pamatota un ticama iespējamība, ka apstrīdētās normas piemērošana varētu radīt nelabvēlīgas sekas konstitucionālās sūdzības iesniedzējam (sk.: Rodiņa A., Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 161. - 168.lpp.). Arī tiesu praksē norādīts, ka vērtējot personas tiesību ierobežojumu, jāņem vērā risks, ka šis ierobežojums varētu ietekmēt attiecīgo personu, un iespējamais personas tiesisko interešu aizskārums (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Kayankin v. Russia, judgment of 10 February 2010, application no. 24427/02, para. 91 un Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2008. gada 27. februāra spriedumu lietā Nr. 1 BvR 370/07, para. 232). 12.2. No konstitucionālās sūdzības izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs veic dzīvojamo māju pārvaldīšanu, bet nav to īpašnieks. No lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma iesniedzējs dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā strādā jau vairāk nekā sešpadsmit gadus un vēlas šo darbu turpināt. Līgumus par dzīvojamo māju pārvaldīšanu Pieteikuma iesniedzējs noslēdzis pirms tam, kad apstrīdētā norma tika pieņemta. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecas uz Pieteikuma iesniedzēju, jo viņam ir jāiegūst apstrīdētajā normā noteiktā izglītība, lai turpinātu strādāt pārvaldnieka profesijā arī pēc Māju pārvaldīšanas likumā paredzētā termiņa. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka pēc likumā noteiktā termiņa viņš nebūs tiesīgs pārvaldīt dzīvojamās mājas un nevarēs gūt ienākumus, izmantojot savas prasmes un zināšanas. Satversmes tiesa uzskata, ka jautājums par iespējamām izmaiņām pārvaldnieka kvalifikācijas jomā izlemjams pašreiz, jo saskaņā ar Profesionālās izglītības likumu profesionālās izglītības programmas īstenošanas ilgums ir divi līdz trīs gadi. Tātad personām, uz kurām apstrīdētā norma varētu attiekties, jau šogad ir jāuzsāk mācības attiecīgā izglītības programmā, lai Māju pārvaldīšanas likumā paredzētajā pārejas periodā, iegūtu apstrīdētajā normā noteikto izglītību. Ņemot vērā minēto, tiesvedība lietā ir turpināma.