14. Article

Satversmes 106. panta pirmais teikums noteic personai tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību noteikta darba izpildei, ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7. punktu). Satversmes 106. pantā ietvertais jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-0106 7. punktu). Satversmes tiesas līdzšinējā prakse Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību izvērtēšanā galvenokārt attiecās uz profesionālās kvalifikācijas prasībām valsts dienesta ietvaros (sk., piemēram, 2005. gada 22. marta spriedumu lietā Nr. 2004-13-0106, 2007. gada 10. maija spriedumu lietā Nr. 2006-29-0103 un 2007. gada 1. novembra spriedumu lietā Nr.2007-08-01 ). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ierēdņi realizē valsts varu un tādējādi valsts var izvirzīt šīm personām noteiktas kvalifikācijas un izglītības prasības (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. 2004-13-0106 16. - 19. punktu). Iepriekšminētās izglītības un kvalifikācijas prasības var attiecināt arī uz tādām profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās attiecības tiek dibinātas ne tikai uz Darba likumā regulētā darba līguma, bet arī uz citu civiltiesiska rakstura līgumu pamata. Lai arī kādā sfērā persona būtu nodarbināta - publiskajā vai privātajā, valsts ir tiesīga noteikt prasības, saskaņā ar kurām personai, izvēloties konkrētu nodarbošanos, jāapliecina savas spējas un kvalifikācija, iegūstot profesionālo izglītību. Lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības, ir jārealizē iespējami sabalansēta un konsekventa nodarbinātības politika. No vienas puses, likumdevējam šajā jomā ir jārada tāds tiesiskais regulējums, lai personas ar brīvi izraudzītas nodarbošanās palīdzību varētu nopelnīt sev iztiku, bet, no otras puses, tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, lai vienlaicīgi tiktu īstenota sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzība. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt konkrētai profesionālajai darbībai nepieciešamo izglītību, kā arī izvirzīt citas prasības konkrētai profesijai, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Līdz Māju pārvaldīšanas likuma spēkā stāšanās brīdim netika izvirzītas nekādas speciālas prasības personām, ar kurām tika slēgts līgums par dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Attiecīgās tiesiskās attiecības balstījās tikai uz mājas īpašnieka pārliecību, ka pārvaldnieks tam uzticētos pienākumus spēs veikt pienācīgā kvalitātē. Satversmes tiesa piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības tiks ierobežotas. Proti, tiesības arī turpmāk strādāt pārvaldnieka profesijā personām, kuras līdz šim nodarbojušās ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu un kurām nav apstrīdētajā normā noteiktās izglītības, tostarp arī Pieteikuma iesniedzējam, tiks ierobežotas tādā veidā, ka šīm personām, lai tās varētu saglabāt līdzšinējo profesiju, būs jāiegūst noteikta izglītība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā prasība pēc noteiktas profesionālās izglītības ir Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums.