18. Article

Samērīguma princips noteic, ka gadījumos, kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai secinātu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu). 18.1. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst samērīguma kritērijam, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka attiecībā uz katru nodarbošanos izvirzāmās kvalifikācijas prasības ietver minimālo izglītības līmeni, teorētiskās zināšanas, prasmes un atbildības pakāpi, kas nepieciešama šā darba pamatuzdevumu sekmīgai izpildei, un izglītība ir tikai viens no kritērijiem, lai persona pierādītu savu piemērotību attiecīgā amata pildīšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 secinājumu daļas 2.2. un 4.2. punktu). Apstrīdētā norma noteic, ka dzīvojamo māju pārvaldīšanu ir tiesīgs veikt tikai pārvaldnieks, kas ieguvis dzīvojamo māju pārvaldīšanai nepieciešamo profesionālo izglītību ar ceturto kvalifikācijas līmeni. Likumdevējs dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā ir noteicis dažādas prasības attiecībā uz profesionālās izglītības kvalifikācijas līmeni. Kritēriji, pēc kuriem atšķiras prasības attiecībā uz profesionālās izglītības kvalifikācijas līmeni, ir dzīvojamās mājās platība un tas, vai persona, kura veic dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ir tās īpašnieks. Apstrīdētajā normā noteiktā prasība pēc profesionālās izglītības ar ceturto profesionālās kvalifikācijas līmeni attiecas tikai uz tām personām, kuras nav mājas īpašnieki un kuras pārvalda dzīvojamo māju, kuras platība pārsniedz 1500 kvadrātmetrus. Līdz ar to var secināt, ka likumdevējs prasību pēc profesionālās izglītības ar augstāku kvalifikācijas līmeni ir izvirzījis tiem pārvaldniekiem, kuri dzīvojamo māju pārvaldīšanu veic peļņas gūšanas nolūkā. Ņemot vērā dzīvojamās mājas platību un risku, kas varētu rasties nekvalitatīvi veiktas dzīvojamo māju pārvaldīšanas rezultātā, var secināt, ka likumdevējs pamatoti noteicis paaugstinātu atbildību tām personām, kuras pārvalda lielas dzīvojamās mājas un to dara peļņas gūšanas nolūkā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā prasība pēc profesionālās izglītības ir noteikta sabiedrības interesēs. Vienlaikus likumdevējs Māju pārvaldīšanas likuma pārejas noteikumos ir paredzējis vairākus izņēmumus. Saskaņā ar pārejas noteikumiem no likuma spēkā stāšanās brīža līdz 2011. gada 31. decembrim uz personām, kuras uzsāks dzīvojamo māju pārvaldīšanu, ir attiecināma prasība pēc profesionālās izglītības ar zemāku profesionālās kvalifikācijas līmeni, nekā apstrīdētajā normā noteikts. Savukārt tām personām, kuras šobrīd veic dzīvojamo māju pārvaldīšanu saskaņā ar iepriekš noslēgtu līgumu un vēlas arī turpmāk to darīt, noteikts pārejas periods, kurā tās var iegūt apstrīdētajā normā noteikto izglītību. No Māju pārvaldīšanas likuma pārejas noteikumiem secināms, ka praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju pārvaldīšanā ir kritērijs, kurš noteic personas tiesības bez apstrīdētajā normā noteiktās profesionālās izglītības strādāt pārvaldnieka profesijā tik ilgā periodā, kāds likumā noteikts pārejai uz jauno tiesisko regulējumu. Savukārt no Māju pārvaldīšanas likuma mērķa izriet, ka prasība pēc profesionālās izglītības, kas apliecina pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju, ir līdzeklis, kas ļauj iepriekš noskaidrot, vai persona, kura veiks dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ir pienācīgi sagatavota šim uzdevumam. Līdz ar to likumā ir pamatoti noteikts, ka tās personas, kuras iepriekš nav veikušas dzīvojamo māju pārvaldīšanu un kurām nav praktiskā darbā iegūtas pieredzes, savu profesionālo sagatavotību var apliecināt tikai ar attiecīgu profesionālās izglītības dokumentu. Likumdevējs, nosakot konkrētu profesionālo izglītību kā apliecinājumu pārvaldnieka kvalifikācijai tām personām, kurām nav praktiskā darbā iegūtas pieredzes, ir izvēlējies piemērotu līdzekli un paredzējis saprātīgu periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētās normas mērķa sasniegšanai. 18.2. Par kritēriju, pēc kura norobežo profesijas, kurās nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju apliecina noteikta profesionālā izglītība, un profesijas, kurās nepieciešamā profesionālā kvalifikācija var tikt apliecināta citādā veidā, kalpo tas, vai attiecīgā profesija ir reglamentēta. Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu noteic, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs reglamentēta profesija ir tāda profesija, kurā persona var strādāt tikai pēc īpašas atļaujas saņemšanas vai reģistrācijas un attiecībā uz kuru ir spēka prasība pēc noteikta veida izglītības un profesionālās apmācības. Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 3. panta otro daļu reglamentētajā profesijā ir tiesības strādāt personai, kura apguvusi šai profesijai atbilstošu akreditētu izglītības programmu vai ieguvusi profesionālo kvalifikāciju, ko apliecina dokuments par likumā noteikto izglītību vai profesionālo kvalifikāciju. Pārvaldnieka profesija nav iekļauta minētajā likumā noteiktajā reglamentēto profesiju sarakstā. Līdz ar to konkrēta profesionālā izglītība nevar būt vienīgais veids, kā apliecināt pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju. Māju pārvaldīšanas likuma 6. panta otrā daļa noteic, ka pārvaldniekam ir jāveic gan saimnieciska rakstura darbības, kurām nepieciešama praktiskā darbā iegūta pieredze un tehniskas zināšanas, gan tādas darbības, kuras prasa lietvedības un grāmatvedības zināšanas. No šā likumā noteiktā pārvaldniekam obligāti veicamo darbību uzskaitījuma izriet, ka šo darbību veikšanai nepieciešamās prasmes un zināšanas var apliecināt arī cita profesionālā izglītība un praktiskā darba stāžs pārvaldnieka profesijā. Saskaņā ar Pārvaldnieka profesijas standartu personām, kuras veic dzīvojamo māju pārvaldīšanu, ir nepieciešamas prasmes un zināšanas tādās jomās kā inženiertehnika, ekonomika, lietvedība, jurisprudence. 18.3. Valstij jebkuras nozares vai jomas sakārtošanai ir jārada tāds tiesiskās regulēšanas mehānisms, saskaņā ar kuru izraudzītā mērķa sasniegšanai tiek izmantoti efektīvi līdzekļi. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, likumdevējam ir jāizvēlas iespējami saudzējošāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai to pašu mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vērtējot, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādā veidā, Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15. punktu). Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav paredzējis iespēju tām personām, kuras dzīvojamo māju pārvaldīšanu veic jau vairākus gadus, apliecināt savu profesionālo kvalifikāciju dzīvojamo māju pārvaldīšanā citādā veidā, kā vien iegūstot apstrīdētajā normā noteikto profesionālo izglītību. Līdz ar to personai, kurai ir praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju pārvaldīšanā un kura ieguvusi profesionālo izglītību citā jomā, pat ja šī izglītība garantē dzīvojamo māju pārvaldīšanai nepieciešamās prasmes un zināšanas, tiek liegta iespēja strādāt pārvaldnieka profesijā, kamēr tā neiegūst apstrīdētajā normā noteikto profesionālo izglītību. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai pastāv iespēja leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt ar citiem, personu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.