19. Article

Iepazīstoties ar citu Eiropas valstu, piemēram, Čehijas, Dānijas, Īrijas un Somijas, tiesisko regulējumu attiecībā uz pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju, secināms, ka tā pamatā tiek regulēta, tieši nenosakot, kāda veida profesionālā izglītība ir nepieciešama (sk. plašāk:Council of Real Estate Professions Annual Report 2008 - 2009, p. 27, http://www.cepi.eu/index.php?page=rapport-annuel&hl=en). Pārvaldnieka profesija tiek pielīdzināta reglamentētajām profesijām vienīgi Austrijā, Francijā un Lihtenšteinā. Par pārvaldnieku šajās valstīs var strādāt personas, kas ieguvušas noteiktu, proti, pārvaldnieka profesionālo izglītību (sk. Eiropas Komisijas datubāzi par reglamentētajām profesijām https://webgate.ec.europa.eu/regprof/index.cfm?fuseaction=profession.regProfs&profId=6800). Savukārt Igaunijā, Lielbritānijā un Vācijā pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju apliecina valsts atzīts sertifikāts, ko izsniedz attiecīga nozares asociācija. Lielbritānijā pārvaldnieka profesionālās kvalifikācijas līmenis ir atkarīgs no dokumenta, kas to apliecina. Sertifikāts apliecina zemāku kvalifikācijas līmeni nekā diploms par noteiktu pārvaldnieka profesionālo izglītību. Igaunijā pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju nosaka profesijas standarts. Atbilstoši šim standartam pārvaldnieku asociācija veic personu apmācību un sertificēšanu. Savukārt Vācijā par pārvaldnieku ir tiesīga strādāt persona, kurai ir praktiskā darba pieredze dzīvojamo māju pārvaldīšanā un kura saņēmusi pārvaldnieku asociācijas izdotu licenci (sk. Journal of European Real Estate Research, Vol. 1, Bingley, 2008, pp. 69 - 78). Regulējums attiecībā uz pārvaldnieka profesionālo kvalifikāciju nav vienveidīgs. Taču ir izšķiramas divas sistēmas, pēc kurām persona var apliecināt savas zināšanas un prasmes dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā. Pirmās sistēmas pamatā ir apmācības programmas, kas sniedz valsts izstrādātos pārvaldnieka profesiju reglamentējošos dokumentos noteiktās prasmes un zināšanas. Apmācību atbilstošajās programmās organizē valsts atzītas un licencētas pārvaldnieku asociācijas vai izglītības iestādes. Persona apgūst attiecīgās programmas, kārto noteiktus eksāmenus un iegūst sertifikātu vai diplomu, kas apliecina tās profesionālo kvalifikāciju. Savukārt otra sistēma balstās uz personas praktiskajā darbā iegūto pieredzi. Arī šajā sistēmā personas profesionālo kvalifikāciju apliecina sertifikāts, ko izsniegusi valsts atzīta asociācija, taču sertifikāta iegūšana nav saistīta ar speciālu apmācības kursu vai kādu noteiktu pārvaldniekam nepieciešamo izglītību. Abu minēto sistēmu kopīgā iezīme ir tā, ka pārvaldnieka profesionālā kvalifikācija tiek apliecināta valsts noteiktā kārtībā. Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu tiek izvirzīta prasība, ka darbībai tādās jomās, kurās nepieciešamas speciālas zināšanas un noteikta profesionālā pieredze, personai ir nepieciešama valsts noteiktā kārtībā atzīta profesionālā kvalifikācija, proti, valsts vai tās noteikta iestāde šajā jomā nodarbinātās personas reģistrē, licencē vai sertificē (sk.: Employment Regimes and the Quality of Work, ed., Duncan Gallie, Oxford: Oxford University Press, 2007, p. 85). Līdz ar to secināms, ka personas spēju veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu var novērtēt ne vien pēc apstrīdētajā normā noteikto profesionālo izglītību apliecinoša dokumenta, bet arī noteiktā kārtībā pārbaudot tās zināšanas un prasmes. Māju pārvaldīšanas likums neparedz ārpus formālās izglītības sistēmas apgūtu pārvaldnieka profesijai atbilstošu profesionālo kompetenču novērtēšanas un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas kārtību. Nosakot arī citus veidus, kādos persona var apliecināt savas profesionālās kvalifikācijas atbilstību pārvaldnieka profesijai, leģitīmais mērķis var tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē. Ja personas spēja veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu tiek apliecināta valsts atzītā kārtībā, tad citas personas var būt pārliecinātas, ka šī persona pārvaldnieka pienākumus veiks pienācīgā kvalitātē. Līdz ar to attiecībā uz personām, kurām ir praktiskā darba pieredze un kuras ieguvušas citu profesionālo izglītību, kas garantē Pārvaldnieka standartā noteiktās prasmes un zināšanas, ir iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, kas mazāk ierobežotu personas tiesības, bet tikpat efektīvā veidā nodrošinātu dzīvojamo māju pārvaldīšanu pienācīgā kvalitātē. Tā kā apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, tā ir atzīstama par neatbilstošu samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 106. pantam.