2. Article

Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Vitolds Peipiņš (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 106. pantam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo viņam Satversmē noteiktās pamattiesības. Saskaņā ar Māju pārvaldīšanas likuma normām nodarboties ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu no 2012. gada viņš vairs nevarēšot, jo viņam neesot likumā noteiktās pārvaldnieka kvalifikācijai nepieciešamās profesionālās izglītības. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņš jau kopš 1993. gada strādājot par pārvaldnieku. Bez tam savā profesijā iegūtās zināšanas viņš izmantojot arī akadēmiskajā darbā, jo augstskolā studentiem docējot studiju kursu ar nekustamo īpašumu saistītā uzņēmējdarbībā un šajā kursā tiekot ietvertas arī dzīvojamo māju pārvaldīšanai nepieciešamās zināšanas. Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam liedzot izmantot savā praktiskajā darbā iegūtās zināšanas un turpināt strādāt par pārvaldnieku, jo nosakot šai profesijai formālas izglītības prasības. Līdz ar to tiekot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības brīvi izvēlēties profesiju un darbavietu atbilstoši savām spējām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 91. pantam, jo paredz atšķirīgu attieksmi pret pārvaldnieka profesiju salīdzinājumā ar citām profesijām, kuru pārstāvjiem noteiktas atšķirīgas prasības atbilstošas kvalifikācijas apliecināšanai. Piemēram, Detektīvdarbības likums, kas reglamentē detektīvdarbību kā īpašu komercdarbības veidu, nosakot, ka šajā jomā var strādāt personas, kuras saņēmušas sertifikātu. Minēto sertifikātu varot iegūt personas, kuras ieguvušas profesionālo izglītību vai kurām ir ne mazāk kā piecus gadus ilgs darba stāžs. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, nosakot vairākus veidus, kā apliecināt konkrētā profesijā nepieciešamo kvalifikāciju, persona tiekot mazāk ierobežota, jo tai esot iespējas izvēlēties, kādā veidā iegūt nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju, lai varētu strādāt izraudzītajā profesijā. Līdzīgi noteikumi esot attiecināti arī uz grāmatveža profesiju. Līdz ar to apstrīdētā norma esot nesamērīga, jo liedzot pārvaldniekam iespēju izvēlēties, kādā veidā viņš iegūs un apliecinās savu prasmju un zināšanu atbilstību noteiktām kvalifikācijas prasībām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajai normai nav objektīva un saprātīga pamata salīdzinājumā ar tām prasībām, kuras noteiktas citu profesiju pārstāvjiem. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai aizsargātu sabiedrību no neprofesionālu un nekvalificētu personu veiktas dzīvojamo māju pārvaldīšanas. Māju pārvaldīšanas likuma mērķis esot noteiktas iedzīvotāju grupas interešu aizsardzība, kā arī uzņēmējdarbības vides sakārtošana, taču apstrīdētā norma neesot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, šo mērķi varot sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, ieviešot publisku reģistru ar nepieciešamajām ziņām par pārvaldnieka darba pieredzi un izglītību vai liekot apdrošināt risku, kas saistīts ar profesionālo darbību, vai arī izsniedzot kvalifikāciju apliecinošu sertifikātu.