3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam un neparedz nepamatotu ierobežojumu personas tiesībām izvēlēties profesiju. Saeima vērš tiesas uzmanību uz to, ka Māju pārvaldīšanas likuma 13. pantā ietverti vairāki izņēmumi no apstrīdētajā normā noteiktajām prasībām. Arī likuma pārejas noteikumi paredzot, ka personas var turpināt dzīvojamo māju pārvaldīšanu līdz 2011. gada 31. decembrim, ja iepriekš noslēgušas līgumu par dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Tādējādi Saeima uzskata, ka pēc faktisko apstākļu noskaidrošanas būtu nepieciešams izvērtēt, vai iesniegtā konstitucionālā sūdzība atbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām, un lemt par to, vai ir lietderīgi turpināt tiesvedību šajā lietā. Saeima norāda: ja tiesvedība lietā tomēr tiktu turpināta, būtu jāņem vērā tas, ka apstrīdētajā normā noteiktās pārvaldnieka kvalifikācijas prasības ir pamatotas un nepieciešamas. Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūru, norāda, ka likumdevējs var noteikt prasības, saskaņā ar kurām personai, izvēloties noteiktu nodarbošanos, jāapliecina sava kvalifikācija, piemēram, kārtojot valsts noteiktus pārbaudījumus vai iegūstot izglītību valsts atzītā mācību procesā. Atbildes rakstā norādīts, ka dzīvojamo māju pārvaldīšanai izvirzīti vairāki nosacījumi. Prasība pēc atbilstošas pārvaldnieka izglītības esot tikai viens no vairākiem likumā ietvertajiem sekmīgas dzīvojamo māju pārvaldīšanas priekšnoteikumiem. Saeima uzskata, ka nebūtu pieļaujams pārvaldnieka izvēli atstāt tikai dzīvokļu īpašnieku ziņā, neizvirzot prasību pēc attiecīgas profesionālās izglītības, jo dzīvojamo māju pārvaldīšana esot atbildīgs process, kas prasa plašas zināšanas un iemaņas, lai novērstu iespējamos riskus. Izglītības un kvalifikācijas prasības pārvaldniekam esot noteiktas, samērojot personas tiesību ierobežojumu ar sabiedrības interesēm, proti, pārvaldīšanas procesā nepieļaut citu personu drošības vai veselības aizskārumu un saglabāt apkārtējās vides kvalitāti. Līdz ar to apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt citu personu tiesības un sabiedrības drošību. Saeima nepiekrīt pieteikumā paustajam viedoklim, ka pārvaldniekam nepieciešamā profesionālā izglītība esot formāla prasība un neapliecinot personas spēju veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Saeima uzskata, ka dokuments par formālās izglītības iegūšanu apliecina teorētisko un praktisko sagatavotību, kaut arī šāda dokumenta neesamība pati par sevi katrā konkrētā gadījumā vēl neapliecina to, ka personai nav arī attiecīgo zināšanu un prasmju. Tomēr apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo sabiedrība varot būt pārliecināta, ka persona, kura ieguvusi noteiktu izglītību, spēj pienācīgā kvalitātē veikt dzīvojamo māju pārvaldīšanu. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis un pamatojis, kuras personu grupas un kāpēc atrodas vienādos vai pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētā norma nenošķirot vairākas personu grupas un neparedzot atšķirīgu attieksmi pret kādu no tām. Tādējādi apstrīdētā norma nepārkāpjot tiesiskās vienlīdzības principu. Saeima vērš tiesas uzmanību uz to, ka arī citos ārējos normatīvajos aktos personai izvirzītas prasības pēc noteiktas izglītības un kvalifikācijas. Piemēram, šādas prasības noteiktas apdrošināšanas brokerim, kravu pārvadātājam un maksātnespējas administratoram. Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 106. pantam.