100. Article — [sk. ECT spriedumu lietā Verein gegen

Tierfabriken Schweiz (VgT) v. Switzerland (no. 2), Application no. 32772/02, Judgment of 30 June 2009 (GC)]. Tomēr šīs pamattiesības neesot absolūtas un tām varot noteikt ierobežojumus [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 1. punktu]. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai sasniegtu leģitīmu mērķi - aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu, proti, lai nodrošinātu brīvas vēlēšanas. Brīvas vēlēšanas sevī ietverot divus aspektus: vēlētāju gribas brīvu veidošanos un vēlētājiem iespēju brīvi paust savu gribu balsojot. Ar apstrīdētās normas palīdzību likumdevējs esot nodrošinājis vēlētājiem iespēju vēlēšanu dienā, kā arī dienu pirms vēlēšanām izvērtēt dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aģitācijā pausto informāciju un brīvi pieņemt lēmumu par savu izvēli vietējo pašvaldību vēlēšanās. Atbildes rakstā uzsvērts, ka priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumi vēlēšanu dienā esot daudzu Eiropas valstu, tostarp Latvijas, tradīcija. Savukārt šāda regulējuma ieviešanu attiecībā uz dienu pirms vēlēšanām esot atbalstījusi arī Eiropas Padomes Ministru komiteja [sk., piemēram, Recommendation CM/Rec(2007)15 of the Committee of Ministers to member states on measures concerning media coverage of election campaigns, adopted by the Committee of Ministers on 7 November 2007 at the 1010th meeting of the Ministers' Deputies: https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?id=1207243]. Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt citādi, kā tas paredzēts apstrīdētajā normā. Labums, ko šis ierobežojums sniedz sabiedrībai, esot lielāks nekā politiskajām partijām, politisko partiju apvienībām un ar tām nesaistītajām personām noteiktais ierobežojums. Izraudzītais risinājums esot iespējami saudzīgs, jo priekšvēlēšanu aģitācijas laika posms kopumā ilgst 120 dienas, bet apstrīdētā norma liedz priekšvēlēšanu aģitāciju tikai divās no tām. Turklāt priekšvēlēšanu materiālu izvietošana esot aizliegta tikai radio un televīzijā, publiskās vietās, preses izdevumos un valsts un pašvaldību institūcijās. Likums neliedzot šajās dienās kandidātiem un to pārstāvjiem aģitēt individuāli, tikties ar vēlētājiem, rīkot vēlētāju sapulces, kā arī izmantot citus līdzekļus, piemēram, interneta resursus. Saeima norāda, ka spriedumā, uz kuru atsaucas Pieteikuma iesniedzējs, ECT Konvencijas pārkāpumu konstatējusi situācijā, kura būtiski atšķiras no apstrīdētajā normā noteiktā regulējuma. Proti, Norvēģijā politiskā reklāma attiecīgajos plašsaziņas līdzekļos bijusi aizliegta vispār (sk. ECT spriedumu lietā TV Vest As & Rogaland Pensjonistparti v. Norway, application no. 21132/05, Judgment of 11 December 2008, para 61). Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 26. panta pirmajā daļā paredzētā iespēja vēlētājam nobalsot arī triju dienu laikā pirms vispārējās vēlēšanu dienas esot izņēmums, kas netiekot plaši izmantots. Šis regulējums nenosakot to, ka vēlēšanas notiktu četras dienas. Vēlēšanās, kas notika pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, šādu iespēju esot izmantojuši tikai 5 procenti no visiem balsstiesīgajiem vēlētājiem. 4. Par pieaicinātajām personām lietā atzītas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, Ministru kabinets, Nacionālā radio un televīzijas padome, Latvijas Republikas tiesībsargs un Latvijas Pašvaldību savienība. 4.1. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 100. pantam, un piekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajiem argumentiem. Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) rīcībā neesot tādas informācijas, ka apstrīdētā norma nesasniegtu savu mērķi. CVK 2009. gada jūnijā pēc pašvaldību vēlēšanām esot izskatījusi četras sūdzības, kurās kā arguments vēlēšanu rezultātu atcelšanai bija norādīti iespējami priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumu pārkāpumi (aģitācijas materiālu atrašanās publiskās vietās vēlēšanu dienā un dienu pirms tās), bet atbilstoši savai kompetencei CVK pēc būtības tos neesot vērtējusi. Vēlētāju aktivitāte pirms vispārējās vēlēšanu dienas 2009. gada 6. jūnija Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās bijusi 9,85 procenti. Ņemot vērā likumā noteikto balsu skaitīšanas kārtību, kas citastarp vērsta uz aizklātu vēlēšanu nodrošināšanu, neesot iespējams konstatēt, vai to vēlētāju izvēle, kuri balsoja pirms vispārējās vēlēšanu dienas, būtiski atšķiras no vispārējā vēlēšanu dienā balsojušo vēlētāju izvēles. 4.2. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 100. pantam. Kaut arī apstrīdētā norma ietverot minētajā Satversmes pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu, tai esot leģitīms mērķis un tajā ietvertais ierobežojums esot samērīgs ar šo mērķi. Ministru kabinets interpretē Satversmes 100. pantu kopsakarā ar Konvencijas 10. pantu un norāda, ka politiskās debates ir viens no galvenajiem ar tiesībām uz vārda brīvību saistītajiem jautājumiem (sk. ECT spriedumu lietā Lingens v. Austria, application Nr. 9815/82, Judgment of 8 July 1986). Ministru kabinets piekrīt viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo tiesības uz vārda brīvību, taču šo tiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt demokrātiskas valsts iekārtu, nodrošinot brīvas vēlēšanas. Vērtējot, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, Ministru kabinets uzsver, ka tas ir tikai viens no daudziem detalizētas līdzsvara un atsvara sistēmas elementiem, kuri kopumā veido Latvijas Republikas vēlēšanu sistēmu. Konkrētās lietas kontekstā Satversmes 100. pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību esot aplūkojamas ciešā kopsakarā ar tiesībām uz brīvām vēlēšanām, ko aizsargā Satversmes 6. pants un Konvencijas Pirmā protokola 3. pants. Ministru kabinets norāda, ka brīvu vēlēšanu princips aizsargā vēlētājus no spiediena vai nepieļaujamas ietekmes, viņiem izsakot savu gribu. Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot nodrošinājis vēlētājiem iespēju vēlēšanu dienā, kā arī dienu pirms vēlēšanām izvērtēt dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aģitācijā pausto informāciju un brīvi izdarīt savu izvēli vietējo pašvaldību vēlēšanās neatkarīgi no deputātu kandidātu vai trešo personu ietekmes. Apstrīdētā norma mazinot no politisko partiju iespēju un izdevumu lieluma atkarīgu aģitācijas materiālu ietekmi uz vēlētāju izvēli vēlēšanu dienā. Apstrīdētā norma nodrošinot sabiedrībai būtisku ieguvumu - iespēju izvērtēt politisko partiju piedāvājumus un izdarīt objektīvu izvēli. Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi. Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim par to, ka valsts nespējot efektīvi garantēt apstrīdētās normas ievērošanu. Likumdevējs esot paredzējis atbildību par apstrīdētās normas neievērošanu un noteicis institūcijas, kuras savas kompetences ietvaros kontrolē apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma ievērošanu. 4.3. Nacionālā radio un televīzijas padome (turpmāk - Padome) atbilstoši Radio un televīzijas likuma 41. pantam pārstāv sabiedrības intereses elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu jomā. Padome uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 100. pantu. Padome uzsver, ka priekšvēlēšanu aģitācijas periodā aģitācijas materiālu izvietošana ir atļauta 118 dienas. Visām politiskajām partijām esot noteiktas vienādas tiesības attiecībā uz priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanu, un uz visām vienādi attiecoties apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums. Pēc Padomes ieskata, ir svarīgi, lai vēlētāju griba un izvēle pēdējā brīdī pirms došanās uz vēlēšanu iecirkni netiktu ietekmēta ar "uzbāzīgām" priekšvēlēšanu aģitācijas reklāmām. Apstrīdētajā normā noteiktais aģitācijas materiālu izvietošanas aizliegums esot vērsts uz brīvu vēlēšanu nodrošināšanu. Atbildot uz Satversmes tiesas uzdoto jautājumu par to, vai apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi, Padome informē, ka pēc 2009. gada 6. jūnija pašvaldību vēlēšanām ir sastādījusi četrus administratīvo pārkāpumu protokolus par šīs normas pārkāpumiem. Padome uzskata, ka normas leģitīmais mērķis ir sasniegts un vēlētāji netiek pakļauti tik lielam priekšvēlēšanu aģitācijas spiedienam kā "pozitīvisma kampaņas" gadījumā 2006. gadā pirms 9. Saeimas vēlēšanām. 4.4. Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) izsaka viedokli, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 100. pantu. Kaut arī apstrīdētā norma paredzot tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu, šis ierobežojums atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajām prasībām. Ierobežojums esot noteikts, lai sasniegtu leģitīmu mērķi - nodrošinātu brīvas vēlēšanas. Minētais ierobežojums esot nepieciešams un samērīgs ar tā leģitīmo mērķi. Tiesībsargs uzsver, ka brīvas vēlēšanas ir demokrātiskas valsts iekārtas centrālais un obligātais elements. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Venēcijas komisijas rekomendēto praksi vēlēšanu jomā, Tiesībsargs norāda, ka vēlētāju tiesības uz brīva viedokļa veidošanu ir būtisks brīvu vēlēšanu aspekts [sk.: Code of Good Practice in Electorial Matters. Explanatory Report, para 26, http://www.venice.coe.int/docs/2002/CDL-AD(2002)023rev-e.asp]. Atsaucoties uz Senāta izteikto viedokli, Tiesībsargs norāda, ka vēlētāju politiskās gribas veidošanās esot komplekss process, kas atkarīgs gan no iekšējiem faktoriem (vēlētāja uzskati un pārliecība), gan arī no ārējiem faktoriem (politisko organizāciju aģitācijas pasākumi, kā arī politisko programmu saturs, politiskās aktivitātes iepriekšējos gados u. tml.) Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais laiks, kad aizliegta priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošana, esot samērīgs, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu. Attiecīgo ierobežojumu neesot nepieciešams attiecināt uz visu laiku, kurā iespējama iepriekšējā balsošana. Iespēja nobalsot iepriekš - triju dienu laikā pirms vispārējās vēlēšanu dienas - esot vērtējama kā iespēja nobalsot izņēmuma gadījumā. To izmantojot samērā neliels vēlētāju skaits. 4.5. Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka vērā ņemami argumenti esot atrodami gan Pieteikuma iesniedzēja, gan arī Saeimas paustajā viedoklī. Tomēr tikšanās ar iedzīvotājiem un Pašvaldību savienības prakse liecinot par to, ka kopumā sabiedrība ir vāji informēta gan par pašvaldību, gan arī par politisko partiju darbību, tāpēc lēmumi vēlēšanās nereti tiekot pieņemti bez pietiekamas informācijas. Esot nepieciešams paplašināt vēlētāju iespējas saņemt informāciju par "politisko partiju programmām, nostādnēm un tamlīdzīgi". Regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, esot vairāk veicinājis vēlētāju informētību. Secinājumu daļa 5. Likuma "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām" 2. panta trešā daļa noteic, ka "priekšvēlēšanu aģitācijas periods šā likuma izpratnē ir laika posms no 120. dienas pirms vēlēšanām līdz vēlēšanu dienai". Minētā likuma 20. panta pirmā daļa paredz, ka "valsts un pašvaldību iestādēs, kapitālsabiedrībās, kurās vairāk nekā 50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai pašvaldībai, aizliegts publiski pieejamās vietās izvietot un izplatīt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus". Atbilstoši likuma pārejas noteikumiem ar terminu "kapitālsabiedrība" šajā likumā tiek saprasts arī uzņēmums un uzņēmējsabiedrība. Apstrīdētajā normā noteikts priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu izvietošanas aizliegums vēlēšanu dienā un dienā pirms tās attiecībā uz: 1) likuma 20. panta pirmajā daļā minētajām institūcijām, kurās atbilstoši iepriekš citētajai normai arī pārējās priekšvēlēšanu perioda dienās ir aizliegts publiski pieejamās vietās izvietot un izplatīt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus; 2) aģitācijas materiālu izvietošanu radio un televīzijā, publiskās vietās un preses izdevumos, kuros citās priekšvēlēšanu perioda dienās priekšvēlēšanu aģitācija ir atļauta. Arī tad, ja minētajā likumā nebūtu apstrīdētās normas, tā