20. Article — liegtu vēlēšanu dienā un dienā pirms tās izvietot

priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī kapitālsabiedrībās, kurās vairāk nekā 50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai pašvaldībai. Pieteikuma iesniedzējs likuma "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām" 20. pantu neapstrīd. Pieteikumā nav ietverts nedz juridiskais pamatojums tam, ka Satversmes 100. pantam neatbilstu aizliegums izvietot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus minētā likuma 20. pantā uzskaitītajās institūcijās, nedz arī juridiskais pamatojums tam, ka Satversmes 100. pants prasītu tieši vēlēšanu dienā un dienā pirms tās atļaut aģitācijas materiālu izvietošanu minētajās institūcijās. Arī atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos nav iztirzāts jautājums par to, vai likuma "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām" 20. pantā noteiktais aizliegums pats par sevi atbilst Satversmes 100. pantam. Līdz ar to konkrētās lietas ietvaros Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 100. pantam tiktāl, ciktāl tā liedz vēlēšanu dienā un dienā pirms tās izvietot aģitācijas materiālus radio un televīzijā, publiskās vietās un preses izdevumos. 6. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksē nostiprinātajām atziņām, ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 100. pantā nostiprinātās pamattiesības. Satversmes 100. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Satversmes tiesa jau secinājusi, ka pēc satura šis Satversmes pants ir tuvs ANO 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 19. pantam un Konvencijas 10. pantam (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu), un uzsvērusi, ka vārda brīvība tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām. Vārda brīvība ir ietverta ikvienas demokrātiskas valsts pamatlikumā un pieder pie pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21. punktu). Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta arī atziņa, ka vārda brīvība aptver ļoti plašu jomu un ietver divus aspektus - privāto un publisko. Vārda brīvības publiskais aspekts attiecas uz ikviena tiesībām brīvi saņemt informāciju un paust savus uzskatus jebkādā veidā - mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml. Pie šiem informācijas izplatīšanas un uzskatu paušanas veidiem pieder arī plašsaziņas līdzekļi - radio un televīzija. Vārda brīvība publiskajā aspektā ietver arī preses brīvību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu un 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 21. punktu). Savukārt no ECT prakses izriet, ka tiesības uz vārda brīvību attiecas gan uz politiskām debatēm kopumā (sk., piemēram, ECT spriedumu lietā Lingens v. Austria, application Nr. 9815/82, Judgment of 8 July 1986), gan politisko reklāmu, tostarp priekšvēlēšanu aģitāciju [sk., piemēram, ECT spriedumu lietā Verein gegen Tierfabriken Schweiz (VgT) v. Switzerland (no. 2), Application no. 32772/02, Judgment of 30 June 2009 (GC)], gan arī uz priekšvēlēšanu aģitāciju reģionālajās vēlēšanās (sk. ECT spriedumu lietā TV Vest As & Rogaland Pensjonistparti v. Norway, application no. 21132/05, Judgment of 11 December 2008). Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt lietā iesaistīto personu viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo personai Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību. 7. Lietā nav strīda arī par to, ka saskaņā ar Satversmes 116. pantu tiesības uz vārda brīvību var ierobežot. Attiecīgajiem ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar likumu; 2) attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem jeb samērīgiem ar šo mērķi [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) secinājumu daļas 1. punktu, 2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu un 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 22. punktu]. 8. Apstrīdētā norma ir ietverta likumā "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām". Lietā nav materiālu, kas varētu radīt šaubas par to, ka apstrīdētā norma pieņemta un izsludināta pienācīgā kārtībā. Līdz ar to attiecīgais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 9. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis arī par to, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - brīvas vēlēšanas. Satversmes 116.pants paredz, ka tiesības uz vārda brīvību var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Savukārt Konvencijas 10. panta otrajā daļā paredzēti vārda brīvības ierobežojumi, kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības un sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības un noziegumus, aizsargātu veselību un morāli, citu cilvēku reputāciju un tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai arī lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti. "Satversme vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt Konvencija dod konkrētākus kritērijus. Tāpēc attiecībā uz pieļaujamajiem plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem Satversmes normas jāinterpretē Konvencijas 10. panta izpratnē" (Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 22. punkts). Satversmes tiesa piekrīt Saeimas, Ministru kabineta un Tiesībsarga izteiktajam viedoklim, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai sasniegtu Satversmes 116. pantā minēto leģitīmo mērķi - aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu. Tiesībsargs pamatoti norāda, ka brīvas vēlēšanas ir demokrātiskas valsts iekārtas centrālais un obligātais elements. Tomēr no iepriekš citētās Satversmes tiesas atziņas izriet, ka pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien Satversmes 116. pantā, bet arī Konvencijas 10. pantā minētajiem mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību. Likumdevēja pienākums nodrošināt brīvas vēlēšanas vienlaikus ir gan demokrātiskas valsts iekārtas, gan arī konkrētu Satversmē nostiprināto vēlēšanu tiesību elements. Satversmes tiesa piekrīt Ministru kabineta viedoklim par to, ka Satversmes 100. pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību aplūkojamas ciešā kopsakarā ar tiesībām uz brīvām vēlēšanām, ko aizsargā Satversmes