13. Article

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma ierobežo pušu procesuālo tiesību vienlīdzību, ir jāanalizē, kādas procesuālās tiesības tiesas procesā, kurā tiek izskatīti prasības nodrošinājuma jautājumi, paredzētas prasītājam un kādas - atbildētājam. Ja tiesas lēmums ir labvēlīgs prasītājam un prasība tiek nodrošināta, tad saskaņā ar apstrīdēto normu atbildētājs nevar šo tiesas lēmumu pārsūdzēt, iesniedzot blakus sūdzību. Ja turpretī tiesas lēmums ir nelabvēlīgs prasītājam un tiesa pieteikumu par prasības nodrošināšanu noraidījusi, prasītājs par šo lēmumu var iesniegt blakus sūdzību. Gan Saeima, gan Tieslietu ministrija ir norādījusi, ka Civilprocesa likumā atbildētājam paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir līdzvērtīgi tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Atbildētājam esot tiesības prasīt aizstāt noteikto prasības nodrošinājuma līdzekli ar citu līdzekli, tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu, kā arī tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Saskaņā ar CPL 140. panta trešo daļu tiesa pēc lietas dalībnieka pieteikuma var aizstāt noteiktos prasības nodrošinājuma līdzekļus ar citiem līdzekļiem, taču šīs tiesības nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru prasība ir nodrošināta. Saskaņā ar CPL 138. pantu prasības nodrošinājuma līdzekļi var būt dažādi, taču tie visi būtiski ierobežo atbildētāja tiesības rīkoties ar viņam piederošajām lietām vai liedz atbildētājam veikt konkrētas darbības. Arī panākot prasības nodrošinājuma līdzekļa maiņu, atbildētāja tiesības joprojām tiek ierobežotas. Atbildētāja sākotnējais tiesiskais stāvoklis var tikt atjaunots tikai atceļot prasības nodrošinājumu. Arī CPL 143. pantā atbildētājam paredzētās tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu, nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Tā kā tiesvedība var ilgt pat vairākus gadus, tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību pēc sprieduma stāšanās spēkā bieži var izrādīties neefektīvas. Turklāt tiesvedībā, kurā atbildētājs var prasīt no prasītāja zaudējumu atlīdzību, netiek pārbaudīta prasības nodrošinājuma atbilstība tiesību normām. Nevar piekrist arī viedoklim, ka atbildētājam saskaņā ar CPL 140. panta piekto daļu piešķirtās tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu, ir līdzvērtīgas tiesībām iesniegt blakus sūdzību. Var piekrist zinātniskajā literatūrā izteiktajam viedoklim, ka CPL 140. panta piektās daļas mērķis ir lemt par nodrošinājuma atcelšanu, ja ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi un zudis pamats bažām par to, ka sprieduma izpilde lietā varētu būt apgrūtināta vai neiespējama (sk.: Briedis E. Par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Jurista Vārds, 2009, Nr. 18, 11. lpp.). Savukārt, izskatot blakus sūdzību, augstāka līmeņa tiesa no jauna vērtē prasītāja argumentus un sniedz savu novērtējumu tam, vai zemāka līmeņa tiesa, nodrošinot prasību, ir pareizi izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka prasītājs un atbildētājs tiesas procesā, kurā tiek lemts par prasības nodrošināšanu, tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Tādējādi tiek ierobežota procesuālo tiesību vienlīdzība, kas ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā. Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības.