14. Article

Procesuālo tiesību vienlīdzība civillietas izskatīšanā nav absolūta. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka, lai gan Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversmē ietvertās normas tulkojamas sistēmiski, tāpēc pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu un 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Lai pamattiesību ierobežojums atbilstu Satversmei, tam jābūt noteiktam ar likumu, attaisnotam ar leģitīmu mērķi, kā arī proporcionālam jeb samērīgam ar šo mērķi. Arī zinātniskajā literatūrā norādīts, ka atkāpes no pušu līdztiesības ir pieļaujamas tikai tādā gadījumā, ja tām ir objektīvs un saprātīgs pamatojums [sk.: Torgāns K. (red.). Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 34. lpp.].