20. Article

Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma ir atbilstoša jeb proporcionāla, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai labums, ko sabiedrība iegūst, ierobežojot Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Procesuālā ekonomija, no vienas puses, un procesuālo tiesību vienlīdzība, no otras puses, ir Satversmes 92. panta satura elementi, kuriem jāatrodas saprātīgā līdzsvarā. Satversmes tiesai šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai sabiedrības ieguvums no procesuālās ekonomijas nenonāk nesamērīgā pretrunā ar pušu procesuālo tiesību vienlīdzību. 20.1. Saeima pamatoti ir norādījusi, ka blakus sūdzība nereti tiek izmantota, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Šāda iespējamība pastāv arī prasības nodrošināšanas gadījumā. Tomēr likumdevējam, ierobežojot tikai vienas puses procesuālās tiesības, ir jāizvērtē, vai joprojām tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp pušu procesuālo tiesību vienlīdzību un procesuālo ekonomiju. Sākotnēji CPL 146. pants paredzēja, ka blakus sūdzību var iesniegt par visiem tiesas lēmumiem prasības nodrošināšanas jautājumos. Izņēmums bija lēmums par nodrošinājuma atcelšanu, ja lēmums par prasības nodrošinājumu pieņemts pirms prasības celšanas un tiesas noteiktajā termiņā prasība nav celta. Lai nodrošinātu procesuālo ekonomiju, Saeima ar 2006. gada 7. septembra likumu noteica, ka blakus sūdzību var iesniegt tikai par lēmumu, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt zaudējumus, par lēmumu, ar kuru prasības nodrošinājuma līdzeklis aizstāts ar citu līdzekli, un par lēmumu, ar kuru tiesa ir atcēlusi vai atstājusi spēkā tās noteikto prasības nodrošinājuma līdzekli. Savukārt ar 2006. gada 14. decembra likumu Saeima noteica, ka papildus jau minētajiem lēmumiem prasītājs var pārsūdzēt arī lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Ar šiem grozījumiem prasītājam tika dotas plašākas iespējas pārsūdzēt sev nelabvēlīgos lēmumus prasības nodrošināšanas jautājumos nekā atbildētājam. Tomēr atbildētājam arī pēc minēto grozījumu izdarīšanas Civilprocesa likumā joprojām bija saglabājušās tiesības vērsties tiesā, kas ir nodrošinājusi prasību, ar lūgumu atcelt prasības nodrošinājumu. Ja tiesa viņa lūgumu noraidīja, atbildētājs varēja par minēto lēmumu iesniegt blakus sūdzību. Satversmes tiesa uzskata, ka šāda kārtība nodrošināja saprātīgu līdzsvaru starp abu pušu procesuālo tiesību vienlīdzību un procesuālo ekonomiju. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs būtiski sašaurināja atbildētāja tiesības pārsūdzēt lēmumus, kas saistīti ar prasības nodrošināšanu. Šobrīd atbildētājs var pārsūdzēt vienīgi lēmumu, ar kuru prasības nodrošinājuma līdzeklis ir aizstāts ar citu līdzekli, un lēmumu, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt zaudējumus. Tajā pašā laikā nekas netika mainīts prasītāja pārsūdzības tiesību apjomā. Saskaņā ar CPL 138. pantu prasības nodrošinājuma līdzekļi var būt dažādi. Piemēram, var tikt apķīlāta atbildētājam piederošā manta, ierakstīta aizlieguma zīme viņam piederošās kustamas mantas reģistrā vai noteikts aizliegums atbildētājam veikt noteiktas darbības. Tādējādi atbildētājam var noteikt būtiskus tiesību ierobežojumus līdz pat sprieduma pasludināšanai, nedodot viņam iespēju lūgt augstāka līmeņa tiesai pārbaudīt zemāka līmeņa tiesas lēmumu, ar kuru šie tiesību ierobežojumi noteikti. 20.2. Pēc Satversmes tiesas ieskata, šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums, kas liedz atbildētājam pārsūdzēt lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, nelīdzsvaro divus būtiskus un savstarpēji saistītus Satversmes 92. panta satura elementus - procesuālo ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību. No Tiesu administrācijas sniegtās informācijas var secināt, ka ik gadu apgabaltiesās tiek skatīts ievērojams skaits blakus sūdzību, kas saistītas ar prasības nodrošinājumu. Attiecīgi 2004. gadā tika skatīta 241 šāda sūdzība, 2005. gadā - 159, 2006. gadā - 206, 2007. gadā - 157 un 2008. gadā - 190 šādas blakus sūdzības (sk. lietas materiālu 73. lpp.). Taču konkrētajā gadījumā procesuālā ekonomija tiek panākta, nevis līdzvērtīgi ierobežojot gan prasītāja, gan atbildētāja tiesības pārsūdzēt sev nelabvēlīgos lēmumus prasības nodrošinājuma jautājumos, bet gan nesamērīgi ierobežojot tikai atbildētāja procesuālās tiesības. Var piekrist Pieteikumu iesniedzēju norādītajam, ka tiesu praksē ir gadījumi, kad, piemērojot apstrīdēto normu, bez pierādījumu izvērtēšanas tiek pieņemts nepārsūdzams lēmums, kas būtiski ierobežo viena lietas dalībnieka tiesības. Par to liecina gan Civilprocesa likumā ietvertais normatīvais regulējums, gan ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsēdes 2007. gada 5. aprīļa lēmumu Nr.1 apstiprinātajā tiesu prakses apkopojumā par 2006. un 2007. gadu "Apelācijas un kasācijas instances tiesu prakse blakus sūdzību izskatīšanā par tiesu lēmumiem" norādītais. CPL 140. pantā ir noteikts, ka pieteikumu par prasības nodrošināšanu izlemj, nepaziņojot par to atbildētājam. Līdz ar to atbildētājam nav iespēju atspēkot prasītāja apgalvojumus un izteikt savu viedokli par nepieciešamību nodrošināt prasību. Savukārt minētajā tiesu prakses apkopojumā ir norādīts, ka tiesa prasību var nodrošināt arī bez pierādījumu izvērtēšanas. Tiesu prakses apkopojumā secināts, ka prasības nodrošināšanai saskaņā ar CPL 137. panta noteikumiem nav nepieciešams iesniegt pierādījumus apstākļiem, kas varētu padarīt par neiespējamu vai apgrūtināt sprieduma izpildi. Pietiekams pamats celtās prasības nodrošināšanai esot pieteicēja uzskats, ka pastāv šaubas par iespējamā sprieduma izpildi. Atsevišķos gadījumos par pamatu prasības nodrošināšanas pieteikuma noraidīšanai tiesneši esot pieņēmuši tādu motīvu trūkumu, kas pierādītu sprieduma izpildes neiespējamību, taču šādas prasības pieteikumam par prasības nodrošināšanu likums neizvirza. Iesniegt pierādījumus par iespējamā atbildētāja negodprātīgu rīcību likums prasot tikai CPL 139. pantā paredzētajā gadījumā (sk. Tiesu prakses apkopojuma 22. lpp.; pilnu apkopojuma tekstu sk. http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2006/). Satversmes tiesa konkrētās lietas ietvaros vērtē apstrīdēto normu, nevis citas CPL 19. nodaļas normas. Tomēr tā nevar piekrist Tiesu prakses apkopojumā ietvertajam secinājumam, ka tiesnesim, lemjot par prasības nodrošināšanu, nav jāvērtē pierādījumi apstākļiem, kas var padarīt par neiespējamu vai apgrūtināt iespējamā sprieduma izpildi. Kā norādīts iepriekš, pēc Satversmes tiesas ieskata, pušu procesuālo tiesību vienlīdzība tiktu samērota ar procesuālo ekonomiju arī tādā gadījumā, ja atbildētājam būtu vismaz tiesības iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Satversmes tiesa secina, ka labums, ko sabiedrība iegūst ar apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ir mazāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam.