4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91., 92. un 105. pantam. Tā kā atbildētājs varot neatgriezeniski ietekmēt prasītāja tiesības panākt sprieduma izpildi, piemēram, noslēpjot vai atsavinot mantu, likumdevējs esot paredzējis, ka lēmumi par prasības nodrošināšanu tiek pieņemti bez liekas kavēšanās, pat neuzklausot atbildētāja viedokli un nerīkojot tiesas sēdi. Tomēr tas nenozīmējot, ka tiesa šos lēmumus pieņem voluntāri. Pieteikumu par prasības nodrošināšanu tiesa varot apmierināt vienīgi tad, ja tas atbilst noteiktiem kritērijiem un tiesa guvusi pārliecību par to, ka prasības nenodrošināšanas gadījumā prasītājs varētu nesaņemt apmierinājumu, pat ja spriedums būtu viņam labvēlīgs. Šādam lēmumam vajagot būt motivētam un balstītam uz prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem. Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. pantam, Saeima norāda, ka tā ir viens no pasākumiem, kas kalpo civilprocesa efektivitātes nodrošināšanai un praksē pastāvošo problēmu novēršanai. Līdz grozījumu izdarīšanai Civilprocesa likumā paredzētā iespēja iesniegt blakus sūdzību bieži esot izmantota, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Tiesa pēc blakus sūdzības saņemšanas lietu pārsūtījusi augstāka līmeņa tiesai, kas izskatījusi blakus sūdzību. Turklāt šāda pārsūtīšana bijusi iespējama vairākkārt. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka attiecīgā lieta tiek pēc būtības izskatīta saprātīgā termiņā. Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt strīdu ātrāku izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas iespēju un tiesu noslogotību. Saeima norāda, ka atkārtotu prasības nodrošinājuma izvērtēšanu esot lietderīgāk atstāt pirmās instances tiesas kompetencē. Pēc atbildētāja pieteikuma un iesniegtajiem pierādījumiem pirmā līmeņa tiesa varot lemt par prasības nodrošinājuma atcelšanu vai grozīšanu sakarā ar faktisko apstākļu maiņu. Turklāt abām pusēm šajā gadījumā tiekot nodrošinātas tiesības izklāstīt savu viedokli. Neesot pamatots Pieteikumu iesniedzēju viedoklis, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam. Abām pusēm esot iespēja iesniegt pierādījumus un argumentus, kad tiesa lemj par prasības nodrošināšanu vai prasības nodrošinājuma atcelšanu. Tiesiskās vienlīdzības princips procesuālajās tiesībās neprasot, lai abām pusēm obligāti būtu nodrošināti identiski tiesību aizsardzības līdzekļi. Minētais princips nozīmējot to, ka abām pusēm jābūt visumā vienlīdzīgām iespējām aizstāvēt savas tiesības un intereses. Savukārt vienīgais iespējamais lēmuma pārskatīšanas modelis, ko var izmantot prasītājs, esot blakus sūdzība. Saeima secina, ka Civilprocesa likums garantē pušu līdztiesību prasības nodrošināšanas jautājumā. Likumdevēja izvēle par labu atšķirīgiem, bet vienlīdz efektīviem risinājumiem esot objektīvi pamatojama un atbilstot tiesiskās vienlīdzības principam. Pēc Saeimas domām, apstrīdētā norma neparedz ierobežojumus tiesībām uz īpašumu. Tā paredzot ierobežojumus vienīgi no īpašuma izrietošo prasījumu izskatīšanai prasības nodrošināšanas gadījumā. Šie ierobežojumi esot vērtējami Satversmes 92. panta kontekstā. Precizējot savu atbildes rakstos pausto viedokli, Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā netika apkopoti statistikas dati par iesniegtajām blakus sūdzībām prasības nodrošinājuma jautājumos, taču tika ņemti vērā praksē konstatētie gadījumi. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas sniegto informāciju izvērtējumu esot veikusi darba grupa, kuras sastāvā iekļauti dažādu līmeņu tiesu tiesneši, kā arī tiesībzinātnieki.