4. Article

Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma ir pieņemta valsts ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai nodrošinātu likumā "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"" plānoto izdevumu samazinājumu - budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu apmērā. Šie budžeta konsolidācijas pasākumi esot balstīti uz 2009. gada 11. jūnija vienošanos. Apstrīdētā norma izstrādāta un pieņemta vienota pasākumu kopuma ietvaros un vienlaikus ar likumu "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" (turpmāk - Izmaksu likums). Satversmes tiesa 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 (turpmāk arī - Spriedums lietā Nr. 2009-43-01), kā arī vairākos citos spriedumos jau ir izvērtējusi būtiskus jautājumus gan attiecībā uz minēto likumprojektu paketi, gan arī attiecībā uz valsts vispārējiem pienākumiem apstākļos, kad valsts budžeta ieņēmumi būtiski samazinās. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams atkārtoti vērtēt šos jautājumus attiecībā uz apstrīdētās normas pieņemšanu. 4.1. Tā Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijas valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bijusi spiesta veikt budžeta izdevumu būtisku samazinājumu, tostarp vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās institūcijās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01). Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna pārliecināties par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas laikā valstī pastāvēja steidzama nepieciešamība samazināt gan valsts pamatbudžeta, gan arī valsts sociālā budžeta izdevumus. 4.2. Satversmes tiesa ir arī uzsvērusi, ka "valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām. Pretējā gadījumā apgrūtināta var tikt citu valsts pienākumu izpilde, tajā skaitā citu sociālo tiesību realizēšana" (Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3. punkts). Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu). Valsts var ierobežot izmaksas sociālajā jomā, ja to atsver sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības uz valsts sniegtu finansiālu atbalstu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 16. punktu). Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna pārliecināties par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas laikā likumdevējs bija tiesīgs veikt pasākumus, kas vērsti uz tādu izmaksu samazinājumu, kas tiek izdarītas no valsts pamatbudžeta vai sociālā budžeta. 4.3. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu tās nelabvēlīgās sekas, likumdevēja rīcībai jābūt pēc iespējas ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu veikšanai likumdevējam ir saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no personām iepriekš piešķirtajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 21. punktu). "Neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī likumdevējam ir saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības" (Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punkts). Līdz ar to apstrīdēto normu pieņemšana konkrētajā ekonomiskajā situācijā pati par sevi neapstiprina to atbilstību Satversmei.