5. Article

Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 secināts, ka Izmaksu likumā paredzētās izdienas pensiju izmaksas noteiktas tādu pašu apsvērumu dēļ kā vecuma pensiju izmaksas. Visi šajās normās paredzētie pensiju izmaksu apmēri būtībā balstās uz līdzīgu likumdevēja izpratni par tā tiesībām ieviest noteiktas izmaiņas sociālo tiesību regulējumā. Satversmes tiesas secinājumi par vecuma pensiju izmaksu vienlīdz ir attiecināmi arī uz attiecīgajā lietā apstrīdētajās normās ietvertajām izdienas pensijām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 21. un 22. punktu). Tātad arī uz izdienas pensijām iekšlietu sistēmas darbiniekiem, kam šīs pensijas bija noteiktas saskaņā ar normām, kuras bija spēkā pirms Izdienas pensiju likuma pieņemšanas. 5.1. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 norādīts arī, ka minētajā lietā apstrīdētajās normās noteikto izdienas pensiju izmaksu apmērs ir cieši saistīts ar sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem. Tāpat arī vecuma un konkrēto izdienas pensiju mērķi ir līdzīgi - kompensēt darbspēju zudumu. Proti, izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu ar iztikas līdzekļiem personas, kuru darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Taču izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma, tiek izmaksātas ne vien no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, bet arī no pamatbudžeta programmas 38.02.00 "Izdienas pensijas, pabalsti un kompensācijas". Tomēr tas vien, ka šīs pensijas daļēji tiek izmaksātas no valsts pamatbudžeta, pats par sevi vēl nenozīmē, ka attiecīgās izdienas pensijas neietilpst Satversmes 109. panta tvērumā. 5.2. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir vērtējusi atsevišķu izdienas pensiju izmaksu jautājumu satversmību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4 .decembra spriedumu lietā Nr. 2003-14-01 un 2007. gada 4. janvāra spriedumu lietā Nr. 2006-13-0103), secinot, ka izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir noskaidrojusi, ka "izdienas pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā stāvokļa nodrošinājums, gan arī kā sociālā garantija darbiniekam, kurš noteiktu darba dzīves posmu veltījis valstij svarīgu funkciju izpildei - valsts iekšējās drošības sargāšanai, turklāt specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr prognozējamos dienesta apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī no darba brīvajā laikā var tikt iesaistīti dabas stihiju radītu postījumu, ugunsgrēku un citu katastrofu seku likvidācijā vai valstij nozīmīgu pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie cilvēku resursi ir nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos apstākļos ar gadiem samazinās" (Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1. punkts). Analizējot visas valstī noteiktās izdienas pensijas, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka argumentus, kas pamato, kādēļ atsevišķām valsts nodarbināto personu kategorijām tiek noteikta sevišķa sociālā garantija - izdienas pensija, nosacīti var iedalīt vairākās grupās: 1) attiecīgā dienesta vai profesijas īpatnības ir saistītas ar profesionālo iemaņu mazināšanos vai zudumu, sasniedzot noteiktu vecumu vai nostrādājot šajā profesijā noteiktu laiku (uzkrājot zināmu darba stāžu); 2) attiecīgā persona pilda valstij svarīgu dienestu, kura gaita būtiski atšķiras no to personu darba apstākļiem, kuras strādā uz civiltiesiska līguma pamata. Dienesta laikā persona ir pakļauta valsts noteiktiem būtiskiem ierobežojumiem (dienesta gaitas reglamentiem u.c.), tās pienākums ir iesaistīties dienesta izpildē iepriekš neparedzētos, nereti bīstamos apstākļos. Izdienas pensija šajā gadījumā, no vienas puses, kompensē minētā dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darba spējas, bet, no otras puses, kalpo kā kompensācija par dienesta laikā noteiktajiem ierobežojumiem neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav radījuši priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos; 3) izdienas pensija netieši veido it kā "atliktu atalgojumu" par nevainojamu dienestu ilgā laika periodā un sekmē attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā. Uz iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas pensijām ir attiecināmi visi minētie mērķi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1. un 7.2. punktu). Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka atšķirīgā attieksme pret personām, kuras pilda minēto dienestu vai amata pienākumus, ir attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti, gan ar sabiedrības interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo dienestu darbu, gan arī ar katras attiecīgā profesijā strādājošās vai attiecīga amata pienākumus pildošās personas sociālo interešu aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1. punktu). Līdz ar to izdienas pensijas aptver gan sociālo tiesību aspektu, gan arī kalpo citiem mērķiem. Tomēr tas, ka izdienas pensijas kalpo arī citiem mērķiem, nebūt tās pilnībā neizslēdz no Satversmes 109. panta tvēruma. Vienlaikus Satversmes tiesa arī atzīst, ka, raugoties no Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanas un aizsardzības aspekta, pastāv atšķirības starp vecuma un izdienas pensijām. Minētās atšķirības nav nosakāmas abstrakti, bet izvērtējamas, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus. 5.3. Atsevišķi eksperti izsaka šaubas par to, vai izdienas pensijas ir lētākais un efektīvākais sociālās aizsardzības mehānisms. Tiek norādīts, ka "atbilstoši Eiropas Savienības principiem un likumdošanai nav pieļaujamas profesijas, kurās par kaitīgiem apstākļiem tiek piešķirtas kompensācijas" (sk. M. Poršņovas viedokli lietā Nr. 2008-43-01 izskatāmās lietas materiālu 49. lpp.). Šis arguments būtu vērā ņemams attiecībā uz personām, kuras savulaik tautsaimniecībā strādājušas darbos ar kaitīgiem apstākļiem un kurām līdz ar to bija plaši paredzētas iespējas saņemt pensiju pirms vispārējā pensionēšanās vecuma. Taču šādu prasību nevienā valstī nevar attiecināt uz dienestiem, kas saistīti ar cilvēku glābšanu katastrofu situācijās un kārtības uzturēšanu, tostarp vardarbības novēršanu, kā arī militāro dienestu. Valsts nevar garantēt, ka, piemēram, ugunsdzēsējs smaga ugunsgrēka gadījumā vai policists, aizturot bruņotu noziedznieku, būs pilnīgi drošos apstākļos. Izskatāmās lietas ietvaros nav iespējams risināt jautājumu par to, vai paaugstinātas bīstamības un spriedzes apstākļos dienestu pilda absolūti visas personas, kurām iekšlietu sistēmā tiek piešķirtas speciālās dienesta pakāpes un kurām līdz ar to pēc attiecīga laika nodienēšanas rodas tiesības uz izdienas pensiju. Izskatāmās lietas ietvaros nav iespējams risināt arī jautājumu par to, vai pastāv iespējas paaugstināt vecumu, ar kuru personām rodas tiesības saņemt izdienas pensiju. Šādi jautājumi risināmi, izvērtējot attiecīgo likumu nosacījumus. Apstrīdētā norma uz to nav vērsta. Tā neparedz izveidotajā sistēmā izmaiņas pēc būtības, bet tikai ierobežo pensijas izmaksu uz noteiktu laiku. Tas, ka atsevišķus iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas pensiju sistēmas nosacījumus varētu vērtēt kritiski, pats par sevi neatņem šai pensiju kategorijai konstitucionāli tiesisku aizsardzību. 5.4. Vērtējot ar iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas pensijām saistītos jautājumus Eiropas valstu kopējā konstitucionāli tiesiskā mantojuma kontekstā, jāņem vērā, ka dažādās valstīs būtiski atšķiras gan civildienesta reglamentācija konstitūcijā, gan arī civildienesta organizācija. Eiropas valstu konstitucionālās tiesas nav saskatījušas vienlīdzības principa pārkāpumu apstāklī, ka noteiktu laiku valsts dienestā esošajām personām vai šo personu grupām, kas noteiktu laiku pildījušas valsts dienestu īpašos apstākļos, tiek noteikts atšķirīgs pensionēšanās vecums. Tā, piemēram, vērtējot 2000. gada pensiju reformu, kas visupirms bija vērsta uz pensijas vecuma strauju paaugstināšanu, Austrijas Konstitucionālā tiesa nesaskatīja vienlīdzības principa pārkāpumu apstāklī, ka likumā, kas regulēja federālo ierēdņu pensijas, bija paredzēti no vispārējā regulējuma atšķirīgi nosacījumi (sk. Austrijas Konstitucionālās tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. G300/02 ua2.3.2.2. punktu http://www.ris.bka.gv.at). Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir uzskatījusi par acīmredzami nepamatotu un nav pieņēmusi izskatīšanai policista konstitucionālo sūdzību par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Proti, līdz 2004. gadam attiecīgais Reinzemes-Pfalcas pavalsts likums paredzēja iespēju visiem policijas ierēdņiem pensionēties, sasniedzot 60 gadu vecumu. Jaunais regulējums savukārt noteica, ka, sasniedzot 60 gadu vecumu, pensionēties var tikai tie policisti, kuri vismaz 25 gadus pildījuši dienestu apstākļos, kas saistīti ar dienestu maiņās, mobilajās vienībās, īpašo operāciju vienībās vai policijas helikopteru vienībās. Policistiem, kas pildījuši dienestu citās policijas struktūrās, pensionēšanās vecums tika pakāpeniski paaugstināts (sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 2008. gada 23. maija nolēmumu lietā 2 BvR 1081/07 http://www.bverfg.de/entscheidungen/rk20080523_2bvr108107.html). Speciālas valsts pensijas iekšlietu dienesta, speciālā izmeklēšanas dienesta, valsts drošības dienesta, aizsardzības spēku un prokuratūras ierēdņiem, karavīriem un virsniekiem paredzētas arī Lietuvā(sk., piemēram, Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 27/2000 http://www.lrkt.lt/dokumentai/2002/r020423.htm). Līdz ar to, vērtējot kritiskus argumentus par Latvijas pensiju sistēmu, ko atsevišķas starptautiskās institūcijas paudušas vairākus gadus iepriekš, jāņem vērā, ka regulējums, kas paredz no vispārējās pensiju izmaksas sistēmas atšķirīgus nosacījumus valsts dienestā ilgstoši kalpojušām personām, pats par sevi nav pretrunā ar demokrātisko Eiropas valstu praksi. Nepieciešamība pilnveidot atsevišķus izdienas pensiju regulējuma elementus nevar būt par pamatu izdienas pensiju izslēgšanai no sociālās drošības sistēmas. Turklāt kopumā izdienas pensiju īpatsvars procentos, salīdzinot ar Latvijas iekšzemes kopproduktu laika posmā no 1998. gada līdz 2009. gadam, ir samazinājies no 0,3 procentiem līdz 0,1 procentam (sk. Ministru kabineta 2009. gada 15. oktobra vēstuli Nr. 18/TA-3223 par papildu informāciju lietā Nr. 2009-43-01 izskatāmās lietas materiālu 91. lpp.). 5.5. Satversmes 109. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa, interpretējot minēto pantu, atzinusi, ka, no vienas puses, šo pamattiesību īstenošana ir atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā esošajiem resursiem, bet, no otras puses - ja kādas tiesības uz sociālo aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā ir piešķirta konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan arī Saeima ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma attiecas uz sociālo tiesību jomu un lietā tiek apstrīdēta likumdevēja rīcība, kas ierobežo Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa piekrīt viedoklim, ka apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā. Satversmes 109. pants pats par sevi neprasa, bet arī neliedz valstī izveidot izdienas pensiju sistēmu. Valsts var izvēlēties ļoti dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar dienestu saistītos īpašos apstākļus. Taču, ja valsts ar likumu ir izveidojusi izdienas pensiju sistēmu, šī sistēma ir kļuvusi par valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu.