6. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka sociālo tiesību īpašais raksturs noteic arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13. - 14. punktu). Savukārt "tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības brīvības robežas" (Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Tas nozīmē, ka tiesai savu iespēju robežās jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu). 6.1. Konkrētajā gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas. Līdz ar to nevar secināt, ka pastāvētu Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums tieši tādā pašā izpratnē kā Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01. Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz konkrētiem pensijas veidiem, tostarp izdienas pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem vai konkrētā apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas valsts principiem - konkrētajā gadījumā tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam. Savukārt, izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību principiem, kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. 6.2. Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Gadījumos, kad sakarā ar ekonomiskās situācijas lejupslīdi ir nepieciešams samazināt sociālās garantijas, valstij jārīkojas atbilstoši tiesiskas valsts principiem. 6.2.1. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips nav interpretējams tik plaši, ka tas personu pasargātu no jebkuras vilšanās. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļaušanos uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un tām interesēm, kuru nodrošināšanai šis regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25. punktu). Izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm tiek piešķirtas ar vairākiem mērķiem, tostarp kā kompensācija par valstij nepieciešama dienesta pildīšanu īpašas spriedzes apstākļos. Persona, kura ieguvusi speciālo dienesta pakāpi un nodienējusi atbilstošo laiku, reiz ir izdarījusi izvēli, proti, nolēmusi pildīt šo dienestu ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par izdienas pensiju. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šai personai vairs nav iespēju izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgo atalgojumu un sociālās garantijas, tā būtu uzņēmusies dienestu. Tāpat personai vairs nav tiesību izvēlēties, vai tā būtu atvaļinājusies pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas. Iekšlietu sistēmā attiecīgo laiku nodienējušai personai nevarēja rasties paļāvība uz konkrētu pensijas apmēru, taču bija tiesības paļauties uz to, ka izdienas pensijas apmērs būs saprātīgi saistīts ar šīs personas ieguldījumu dienestā un attiecīgo ekonomisko situāciju. Vispārējas inflācijas un atalgojuma pieauguma apstākļos šādām personām būtu tiesības sagaidīt attiecīgu pensijas pārrēķinu. Līdzīgi apstākļos, kad iekšlietu sistēmā dienošo personu atalgojums tiek būtiski samazināts, būtu pieļaujams arī saprātīgs izdienas pensiju apmēra samazinājums pēc noteiktiem kritērijiem. Taču apstrīdētā norma paredz pensijas samazinājumu ļoti būtiskā - vairāk nekā divu trešdaļu apmērā. Pensijas samazināšanai noteikts tikai viens kritērijs - personas atrašanās sociāli apdrošinātas personas statusā. Personai bija tiesības paļauties uz to, ka pensijas izmaksa netiks saistīta ar šādu iepriekš neparedzamu nosacījumu. Līdz ar to apstrīdētā norma ir būtiski skārusi personas tiesisko paļāvību. Tomēr Satversmes tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 19. punktu). 6.2.2. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka attiecīgā likumprojektu pakete tika pieņemta, pienācīgi neizvērtējot alternatīvas iespējas un neizsverot ieguvumus un zaudējumus konkrētā rīcības varianta gadījumā. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka likumdevējs, pieņemot minētajā lietā apstrīdētās normas, "nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 109. pantam" (Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2. punkts). Atbildes rakstā nav norādīts un no lietas materiāliem neizriet, ka attiecībā uz izskatāmajā lietā apstrīdētās normas pieņemšanu Saeima būtu rīkojusies citādi. Attiecībā uz izskatāmajā lietā apstrīdēto normu vēl papildus jāuzsver, ka nav tikusi izvērtēta izdienas pensiju izmaksai noteikto ierobežojumu ietekme uz personām, kuras vēl pilda attiecīgos dienestus. Kā jau tas norādīts iepriekš, izdienas pensijām ir noteiktas funkcijas šo dienestu personālsastāva kvalitātes nodrošināšanā, kā arī antikorupcijas aspektā. Valsts nepamatota atteikšanās pildīt savas saistības varētu novest pie nedrošības par to, ka valsts arī turpmāk - pēc apstrīdētajā normā noteiktā termiņa beigām - tās pildīs, un līdz ar to pie iekšlietu dienesta personālsastāva kvalitātes pazemināšanās. Piemēram, dienestu pildīt spējīgas, kvalificētas personas ar pieredzi, proti, tādas personas, kuru sagatavošanā attiecīgajam dienestam valsts jau ir ieguldījusi daudz līdzekļu, varētu izvēlēties dienestu atstāt. Līdz ar to nav pamatots Saeimas apgalvojums, ka sabiedrība no apstrīdētās normas gūst būtisku labumu. 6.2.3. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau norādījusi, ka pensiju samazināšana īpaši skāra strādājošos pensionārus, kuriem tika noteikts pensijas ieturējums 70 procentu apmērā un kuri nevarēja pārtraukt darba attiecības atbilstoši Latvijas normatīvo aktu prasībām nodarbinātības jomā. Proti, no Izmaksu likuma pieņemšanas brīža līdz tā spēkā stāšanās brīdim pagāja aptuveni divas nedēļas. Īsais likuma spēkā stāšanās termiņš nebija pietiekams, lai personas varētu pienācīgā kārtā izvērtēt, vai tām būtu lietderīgi izbeigt darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba likuma 100. panta pirmajai daļai, kas paredz, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 32. punktu). Šie argumenti vienlīdz attiecas arī uz apstrīdēto normu. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau norādījusi arī to, ka pensiju samazinājumam nav paredzēta diferencēta pieeja, proti, samazinot pensijas apmēru, netiek ņemts vērā, vai un cik lielus ienākumus persona gūst kā sociāli apdrošinātā persona. Gadījumos, kad valstī iestājušies īpaši nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi, var rasties tāda situācija, ka valsts savu iespēju robežās rūpējas tikai par maksimāli daudzu personu minimālajām eksistences iespējām. Tomēr šo apstākļu sekām vienlīdz smagi būtu jāgulstas uz visiem valsts iedzīvotājiem. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka vienlīdzīga attieksme pret visām personām attiecībā uz to līdzekļu samazinājumu, kuri tiek izmaksāti no valsts budžeta, valstī nebija nodrošināta (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 19. punktu). Šādos apstākļos nediferencētu izdienas pensiju samazinājumu par 70 procentiem nevar uzskatīt par atbilstošu samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu.