105. Article — paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību

garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums (Civillikuma 927. panta izpratnē); ķīlas tiesības; servitūtu tiesības; autortiesības; tiesības uz izgudrojumiem un preču zīmēm; tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem vērtspapīriem); saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar līgumu vai deliktu; koncesiju tiesības; tiesības (uz licences pamata) veikt komercdarbību u. c. (sk.: Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002, 14.-15. lpp.). Tiesību zinātnieki, analizējot ECT praksi, ir norādījuši, ka par īpašumu Konvencijas izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi. Tomēr ir jābūt vismaz kaut kam tādam, ko varētu uzskatīt par tiesisku prasījumu (sk. Jacobs and White, the European Convention on Human Rights, Fourth edition, Oxford University Press, 2006, p. 355). ECT ir secinājusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē tiesības uz īpašuma iegūšanu kā tādas, šī norma attiecas uz jau eksistējošu īpašumu (sk., piemēram, ECT nolēmumus lietās Marckx v. Belgium, judgment of 13 June 1979,application No. 6833/74, para. 50; Mirailles v. France, decision of 23 September 2003, application No. 63156/00; Kappa Kanzlei und Bürobetriebs GmbH and others and Viva Reiseveranstaltungs GmbH and others v. Austria, decision of 27 May 1998, applications No. 37416/97, 37418/97, 37434/97, 37829/97 - 37834/97, 37836/97, 37837/97, 37839/97 - 37841/97). Uzsverot, ka minētā panta tekstā ietverti vārdi "viņa īpašumu", ECT atteikusies piemērot Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu situācijā, kad topošs advokāts nesaņēma atlīdzību par trūcīgai personai sniegto juridisko palīdzību. Attiecīgā advokatūras lēmējinstitūcija bija pieņēmusi lēmumu, ka honorāra noteikšana nav iespējama sakarā ar to, ka personai nav līdzekļu. ECT norādīja, ka līdz ar to par labu advokātam nekad nav pastāvējis nekāds prasījums, ko varētu uzskatīt par īpašumu Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē (sk. ECT spriedumu lietā Van der Mussele v. Belgium, judgment of 23 November 1983, application No. 8919/80, para. 48). ECT ir norādījusi, ka nav tiesību paļauties uz īpašuma iegūšanu, ja nav iespējams konstatēt, ka eksistē pietiekami dibināta prasība, kuras izpildi varētu pieprasīt. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu vienīgi tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt. Par īpašumu Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē nevar uzskatīt ar nosacījumiem saistītu prasību, ja šai prasībai nav izredžu sakarā ar to, ka nosacījumi nav izpildīti (sk., piemēram, ECT nolēmumus lietās Prince Hans-Adam II of Liechtenstein v. Germany [GC], judgment of 12 July 2001, application No. 42527/98, para. 82-83; Gratzinger and Gratzingerova v. the Czech Republic, decision of 10 July 2002 [GC], application No. 39794/98, para. 73; Kiendler v. Austria, Decision of 20 March 2003, application No. 58468/00; Kopeckỳ v. Slovakia [GC], judgment of 28 September 2004, application No. 44912/98,para. 35). Līdz ar to, lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma attiecas uz Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā paredzētajām tiesībām uz īpašumu, ir jānoskaidro: 1) kāds ir administratora tiesiskais statuss jautājumā par atlīdzības saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem; 2) ar kuru brīdi administratoram rodas tiesības saņemt konkrēta apmēra atlīdzību; 3) vai Pieteikuma iesniedzējam apstrīdētās normas pieņemšanas laikā bija radušās īpašuma tiesības (Satversmes 105. panta izpratnē) uz atlīdzību no valsts budžeta līdzekļiem 1100 latu apmērā. 9. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, starp valsti un administratoru esot bijusi noslēgta "netieša vienošanās (uzņēmuma līgums)" (lietas materiālu 1. sēj. 50. lpp.) par to, ka administrators administrēs skarto maksātnespējas procesu, bet valsts samaksās administratoram par padarīto darbu, ja administrators nesaņemtu atlīdzību no parādnieka līdzekļiem. Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, izvairoties pildīt šo vienošanos. Administratoru asociācija norāda, ka administrators, neatsakoties no pienākumu veikšanas konkrētā maksātnespējas procesā (pēc principa - klusēšana ir piekrišana), no savas puses esot akceptējis visus spēkā esošos noteikumus un piekritis veikt attiecīgo darbu maksātnespējas procesā. Bet valsts, tiesai pieņemot attiecīgu lēmumu, no savas puses esot akceptējusi administratora darbu šajā procesā. Tādā veidā varot konstatēt, ka starp pusēm esot noticis darījums, kas citastarp paredzot izmaksāt administratoram atlīdzību no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz 2009. gada 1. maijam šīs atlīdzības apmērs bija 1100 latu. Saskaņā ar Civillikuma 929. pantu pēc pielīgtā darba - likumā noteikto prasību izpildes maksātnespējas procesā - šī summa neapšaubāmi kļūstot par administratora īpašumu. Minētais Pieteikuma iesniedzēja un Administratoru asociācijas viedoklis par Civillikuma normu piemērošanu konkrētajām tiesiskajām attiecībām nav pamatots. Tiesiskās attiecības starp valsti un administratoru jautājumā par atlīdzības izmaksu no valsts budžeta līdzekļiem ir specifiskas. Tās galvenokārt regulē 2007. gadā pieņemtais Maksātnespējas likums. Savukārt apstrīdētā norma ietverta Ministru kabineta noteikumos - aktā, kas izdots, pamatojoties uz šo likumu, un kam ir zemāks juridiskais spēks nekā likumam. 9.1. Maksātnespējas likums nomainīja 1996. gadā pieņemto likumu "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju". Atbilstoši agrākajam likumam līdz 2003. gada nogalei arī gadījumos, kad parādniekam nebija līdzekļu, valsts nodrošināja noteiktās atlīdzības izmaksu tādā pašā apmērā kā gadījumā, kad administratoram būtu iespēja to saņemt no parādnieka līdzekļiem. Likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 24. panta sestā daļa paredzēja: "Ja no parādnieka līdzekļiem administratoram nav iespējams pilnībā vai daļēji saņemt šajā likumā paredzēto atlīdzību un ja kreditoru sapulce ir nolēmusi, ka maksātnespējas process netiek finansēts no kreditoru līdzekļiem, Aģentūra lemj par atlīdzības izmaksāšanu administratoram pēc šajā likumā noteiktās fiksētās takses to līdzekļu ietvaros, kuri Aģentūrai kārtējam gadam piešķirti šiem mērķiem." 2003. gada 11. novembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"", izsakot 24. panta sesto daļu šādā redakcijā: "Par atlīdzības izmaksāšanu administratoram Aģentūra lemj Ministru kabineta noteiktajos gadījumos, noteiktajā kārtībā un apmērā to līdzekļu ietvaros, kuri Aģentūrai kārtējam gadam piešķirti šiem mērķiem." Iesniedzot šā likuma projektu Saeimai, Ministru kabinets anotācijā norādīja: "Likumprojektā ir paredzēta jauna maksātnespējas administrācijas izmaksu segšanas kārtība, kuru noteiks Ministru kabinets" (sk. 8. Saeimas likumprojektu Nr. 469 http://www.saeima.lv). Līdz ar to juridiskās personas maksātnespējas procesā tika noteikti divi dažādi administratora atlīdzības noteikšanas gadījumi atkarībā no tā, vai atlīdzība tiek izmaksāta no parādnieka vai citu fizisko un juridisko personu līdzekļiem vai arī tiek segta no valsts līdzekļiem. 9.2. Iesniedzot 9. Saeimai Maksātnespējas likuma projektu, šī norma tika pārņemta tā 189. panta astotajā daļā. Savukārt likumprojekta trešajā lasījumā tika pieņemts tieslietu ministra priekšlikums papildināt attiecīgā (tobrīd 191. panta) astoto daļu pēc vārdiem "apmērā" ar vārdiem "to valsts budžeta un uzņēmējdarbības riska valsts nodevas līdzekļu ietvaros, kuri Maksātnespējas administrācijai piešķirti šim mērķim" (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/40ABBAED3B315C02C225738000299776?OpenDocument). Līdz ar to Maksātnespējas likuma 182. panta astotā daļa neparedz, ka gadījumos, kad likumā noteikto atlīdzību nav iespējams izmaksāt no parādnieka vai citu privātpersonu līdzekļiem, administratoram būtu tiesības saņemt to no valsts budžeta līdzekļiem tādā apmērā, kāds paredzēts šā paša panta otrajā, trešajā vai ceturtajā daļā. Maksātnespējas likuma 182. panta astotā daļa dod administratoram tiesības saņemt no valsts budžeta līdzekļiem zināmu atlīdzību: 1) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā; 2) Ministru kabineta noteiktajā apmērā; 3) tikai un vienīgi to valsts budžeta un URVN līdzekļu ietvaros, kurus likumdevējs šim mērķim atvēlējis. Līdz ar to katram administratoram likums ir devis tiesības paļauties uz to, ka gadījumā, ja parādniekam nebūs līdzekļu, viņš saņems zināmu atlīdzību, kuras apmērs būs saprātīgi saistīts ar URVN iemaksu kopējo apjomu un valsts budžeta iespējām. Taču likums nevienam administratoram nav devis tiesības paļauties (nedz Satvermes 105. panta, nedz tiesiskās paļāvības principa izpratnē) uz to, ka viņš varētu iegūt savā īpašumā konkrēta apmēra atlīdzību. 9.3. Noteikumu Nr. 865. 14. punktā laika gaitā ir mainījusies konkrētā summa, taču nav mainījusies šā panta juridiskā konstrukcija: "Maksātnespējas administrācija ir tiesīga piešķirt administratoram naudas līdzekļus ne vairāk kā [..]". Ministru kabinets nav noteicis, ka ikvienam administratoram attiecīgajā gadījumā būtu tiesības saņemt tieši maksimālo summu. Var apšaubīt to, ka Ministru kabinets Noteikumos Nr. 865 ir pienācīgi izpildījis Maksātnespējas likuma 182. panta astotajā daļā uzlikto pienākumu noteikt atlīdzības apmēru attiecīgo līdzekļu ietvaros. Tomēr šīs šaubas nedod pamatu uzskatīt, ka administratoram būtu tiesības paļauties uz to, ka viņš savā īpašumā iegūs tieši Noteikumu Nr. 865 14. punktā noteikto maksimālo summu. Noteikumu Nr. 865 2. punkts paredz, ka Maksātnespējas administrācija sedz izdevumus un administratora atlīdzību (tajā skaitā atlīdzību tās nesegtajā daļā, kā arī papildu atlīdzību par katru darbinieku, kuram saskaņā ar Maksātnespējas administrācijas lēmumu ir piešķirti un izmaksāti līdzekļi viņa prasījuma apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda), ja no juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta, kreditoru vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem nav iespējams segt izdevumus vai administratora atlīdzību. Tomēr šo normu nevar interpretēt atrauti no Maksātnespējas likuma 182. panta astotajā daļā paredzētā. Administratoram bija jārēķinās ar to, ka, mainoties URVN ieņēmumiem un pieaugot maksātnespējas procesu skaitam, no valsts budžeta līdzekļiem izmaksājamās atlīdzības apmērs var samazināties. 9.4. No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs uzņēmies administrēt skarto maksātnespējas procesu, paļaujoties uz Noteikumos Nr. 865 tobrīd paredzēto no valsts budžeta līdzekļiem sedzamās atlīdzības apmēru - 1100 latu. Ja viņam šāda atlīdzība netiktu garantēta, viņš, iespējams, būtu atteicies administrēt skarto maksātnespējas procesu. Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, norādīts, ka uzņēmumiem, kuru maksātnespējas pieteikumus iesniedz neprivileģēti kreditori (nevis VID) vai pats parādnieks, parasti esot aktīvi, kuri tikuši izmantoti saimnieciskajā darbībā līdz brīdim, kad kopējās parādsaistības pārsniedza aktīvus. Šādu uzņēmumu maksātnespējas lietās parasti tiekot segti maksātnespējas procesa izdevumi, tostarp arī administratora atlīdzība. Savukārt maksātnespējas lietās, kuras ierosinātas pēc VID pieteikuma, parādniekam reti kad piederot jebkādi aktīvi. Tas esot saistīts ar VID tiesībām pirms maksātnespējas lietas ierosināšanas veikt nodokļu parādu piedziņu bezstrīdus kārtībā. Pēc minēto piedziņas darbību pabeigšanas iespējas iegūt līdzekļus administratoram esot niecīgas. Uzņemoties šādas maksātnespējas lietas, administratori paļaujoties vienīgi uz to, ka par savu darbu saņems atlīdzību no valsts līdzekļiem. Lai pierādītu šo viedokli, Pieteikuma iesniedzējs lūdza Satversmes tiesu izprasīt papildu informāciju par to, cik daudzās maksātnespējas lietās 2007., 2008. un 2009. gadā administratora atlīdzība tika segta no valsts līdzekļiem un cik daudzos no šiem gadījumiem pieteikuma iesniedzējs bijis VID. Satversmes tiesa uzskata, ka šādai informācijai nav būtiskas nozīmes, lai izšķirtu jautājumu par Satversmes 105. panta piemērojamību izskatāmajā lietā. Turklāt attiecīgo statistiku Administratoru asociācija zināmā mērā ir izvērtējusi 2009. gada 26. marta vēstulē Nr. 1-10/65 tieslietu ministram (sk. lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.). Maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību. Vienlaikus šajā procesā īstenojas administratora tiesības izvēlēties attiecīgo nodarbošanos kā savu profesionālo darbību un gūt no tās savai eksistencei nepieciešamos līdzekļus. Šīs administratora tiesības nevar aplūkot tikai viena maksātnespējas procesa ietvaros. Jāņem vērā, ka administrators savu profesionālo darbību var realizēt secīgi vai pat vienlaikus vairākos maksātnespējas procesos. Ar administratora profesijas būtību pretrunā nenonāktu tas, ka līdztekus maksātnespējas procesam, kurā administratoram ir iespējas nopelnīt lielāku atlīdzību, viņam būtu pienākums uzņemties arī tādu maksātnespējas procesu administrēšanu, kuros atlīdzība ir neliela. Kā jau minēts iepriekš, ECT nav saskatījusi tiesību uz īpašumu aizskārumu arī tad, ja kādas profesijas pārstāvjiem sabiedrības labā noteiktos gadījumos uzlikts pienākums veikt savu darbu bez atlīdzības. Administratoru asociācija norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 925 "Kārtība, kādā valsts aģentūra "Maksātnespējas administrācija" izvēlas un iesaka tiesai kandidatūru maksātnespējas procesa administratora pienākumu pildīšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 925) administrators varot īstenot tiesības administrēt maksātnespējas procesu atbilstoši "rindas kārtībai". Par attiecīgo procesu, kas tiekot administratoram "piestiprināts", viņš iegūstot informāciju tikai vienas dienas laikā. Šis laiks neesot pietiekams, lai varētu izdarīt objektīvus secinājumus par to, vai šajā procesā būs administratora atlīdzības segšanai pietiekami līdzekļi. Iespēja administratoram vienas diennakts laikā atteikties no konkrētā maksātnespējas procesa administrēšanas esot vērsta drīzāk uz interešu konflikta konstatēšanu nekā izlemšanu par to, vai būs līdzekļi administratora atlīdzības segšanai. Minētā iespēja atteikties no maksātnespējas procesa administrēšanas nav vērsta uz to, lai administrators, vadoties no finansiāliem apsvērumiem, izšķirtos, vai viņš konkrēto procesu administrēs vai nē. 9.5. Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, izteikts viedoklis, ka administrators iegūstot tiesības uz atlīdzību "brīdī, kad tiesā tiek izskatīta maksātnespējas procesa lieta un kad tiek pabeigta bankrota procedūra" (lietas materiālu 2. sēj. 38. lpp.). Vēl Pieteikuma iesniedzējs šajos paskaidrojumos norāda, ka "ar brīdi, kad kreditoru sapulce ir konstatējusi, ka uzņēmumam nav aktīvu un ka kreditori atsakās finansēt administratora atlīdzību no saviem līdzekļiem, administrators iegūst īpašuma tiesības uz valsts izmaksājamo atlīdzību, bet darbības, kuras administratoram jāveic pēc tam, ir tiesiskas formalitātes atlīdzības maksājuma saņemšanai no valsts" (lietas materiālu 2. sēj. 39. lpp.). Līdzīgs viedoklis jau sākotnēji ietverts pieteikumā. Maksātnespējas likuma 182. panta astotajā daļā kā nosacījums, ar kādu administrators var iegūt tiesības uz valsts izmaksātu atlīdzību, ir paredzēta Ministru kabineta noteiktās kārtības izpilde. Noteikumu Nr. 865 18. punktā paredzēts, ka iesniegumu atlīdzības segšanai administrators iesniedz Maksātnespējas administrācijai divu mēnešu laikā pēc parādnieka izslēgšanas no attiecīgā publiskā reģistra. Iesniegumam pievienojama virkne dokumentu kopiju. Kreditoru sapulces lēmuma kopija par atteikšanos segt atlīdzību no kreditoru līdzekļiem (ja par to ir lemts kreditoru sapulcē) ir tikai pirmais no šiem dokumentiem. Noteikumu Nr. 865 18.7 - 18.8. punkts paredz, ka iesniegumam jāpievieno arī tiesas nolēmuma kopija par maksātnespējas procesa izbeigšanu un Uzņēmumu reģistra lēmuma kopija par parādnieka izslēgšanu no attiecīgā publiskā reģistra. Nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka kādam no dokumentiem, it īpaši tiesas nolēmumam, būtu "formāla" nozīme. Arī Koncepcijas kopsavilkuma 2.2. punktā norādīts: "kā priekšnosacījums garantētās minimālās atlīdzības saņemšanai no Maksātnespējas administrācijas ir pieteikuma iesniegšana noteiktā termiņā." Administratoram tiesības paļauties uz to, ka viņš savā īpašumā iegūs konkrēta apmēra atlīdzību no valsts budžeta līdzekļiem, nevar rasties pirms tam, kad viņš ir izpildījis likumā noteikto kārtību: iesniedzis iesniegumu un noteiktos dokumentus Maksātnespējas administrācijai. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī Pieteikuma iesniedzējam bija īpašuma tiesības (Satversmes 105. panta izpratnē) uz konkrēta apmēra atlīdzības izmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Tātad apstrīdētā norma tās nevar aizskart. Tā kā apstrīdētā norma neaizskar Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, tiesvedība Satversmes tiesā pēc konkrētās konstitucionālās sūdzības nav iespējama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa n o l ē m a: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2009-100-03 "Par Ministru kabineta 2007. gada 11. decembra noteikumu Nr. 865 "Kārtība, kādā tiek segti izdevumi un administratora atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā no valsts aģentūrai "Maksātnespējas administrācija" šiem mērķiem piešķirtajiem līdzekļiem" 28. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam", kas ierosināta pēc Valda Kroņa konstitucionālās sūdzības. Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris