10. Article

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka gan valsts vecuma pensijas, gan izdienas pensijas ekonomiskās lejupslīdes situācijā, pastāvot noteiktiem apstākļiem un ievērojot noteiktus kritērijus, var tikt samazinātas. Satversmes tiesa atzinusi, ka pensiju izmaksas ierobežojumi ir bijuši saistīti ar nepieciešamību steidzami sabalansēt valsts budžetu, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu, lai mazinātu ekonomiskās lejupslīdes ietekmi uz ienākumu un izdevumu līdzsvaru, kā arī nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju. Satversmes tiesa norādījusi: "Noteiktos gadījumos ekonomiskā krīze var sasniegt tādu līmeni, ka likumdevējam ir jāpiešķir rīcības brīvība veikt koriģējošus pasākumus, pat ja šie pasākumi skartu Satversmē noteiktās pamattiesības. Situācijā, kad valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, valstij ir rīcības brīvība mainīt pensiju saņemšanas nosacījumus, lai nodrošinātu taisnīgu sociālās apdrošināšanas sistēmu" (Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.2009-43-01 29.2. punkts). Satversmes tiesa secinājusi, ka krīzes pārvarēšanas pasākumi jāveic uz pienācīga izvērtējuma pamata, ievērojot tiesiskas valsts principus (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2., 23. un 25. punktu un 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības uz konkrētiem pensijas veidiem, tostarp uz izdienas pensiju, kas aprēķināta pēc noteiktiem kritērijiem vai noteiktā apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir paredzējusi likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas valsts principiem, tostarp tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.5. punktu). Turklāt tad, ja likumdevējs ir izšķīries par noteikta sociālā nodrošinājuma kopuma garantēšanu likumā, persona uz to iegūst subjektīvas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu). Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam izveidoto sociālās drošības sistēmu mainīt, proti, likumdevējs var izvēlēties citus mehānismus noteiktu sociālo problēmu risināšanai. Tomēr apstrīdētā norma nav vērsta uz šādu sociālās drošības sistēmas maiņu. Tā paredz, ka noteiktu laika posmu - no 2009. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim - personām piešķirtās izdienas pensijas tiks izmaksātas 30 procentu apmērā. Apstrīdētā norma ir ietverta pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota laikā. Tas liecina, ka šajā normā paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no izveidotās sistēmas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas izriet no Satversmes 109. panta ietvaros izveidotās sociālās drošības sistēmas. Noskaidrojot, vai šis ierobežojums ir tiesisks, jāizvērtē, vai tas noteikts likumā, paredzēts leģitīma mērķa sasniegšanai un ir samērīgs ar izvirzīto mērķi.