12. Article

Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumu ietvaros un tai ir leģitīms mērķis, proti, aizsargāt ne vien valsts budžeta intereses, bet arī Satversmes 116. pantā minēto konstitucionālo vērtību - citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību, ņemot vērā valsts pienākumu arī nākotnē nodrošināt gan valsts pensijas, gan citus sociālos pakalpojumus. Apstrīdētā norma esot tikai viens no daudziem pasākumiem, kas veikti, lai saglābtu valsts ekonomiku, sabalansētu valsts budžetu un nodrošinātu vitāli svarīgas sabiedrības un valsts intereses. Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvija valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bijusi spiesta veikt budžeta izdevumu būtisku samazinājumu, tostarp vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās institūcijās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01). Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna izvērtēt, vai apstrīdētās normas pieņemšanas laikā valstī pastāvēja neatliekama nepieciešamība samazināt gan valsts pamatbudžeta, gan arī valsts sociālā budžeta izdevumus. Satversmes tiesa arī uzsvērusi, ka "valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām. Pretējā gadījumā apgrūtināta var tikt citu valsts pienākumu izpilde, tajā skaitā citu sociālo tiesību realizēšana" (Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3. punkts). Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma, un valsts var ierobežot izmaksas sociālajā jomā, ja to atsver sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības uz valsts sniegtu finansiālu atbalstu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 16. punktu). Izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešams no jauna pārliecināties par to, vai apstrīdētās normas pieņemšanas laikā likumdevējs bija tiesīgs veikt pasākumus, kas vērsti uz izmaksu samazinājumu valsts pamatbudžetā un sociālajā budžetā. Līdz ar to atzīstams, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.