13. Article

Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro, vai: 1) likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 28. punktu). 13.1. Vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma ir tikai viens no pasākumiem valsts budžeta izdevumu samazināšanai. Satversmes tiesa šā sprieduma 6. punktā jau norādījusi, ka apstrīdētā norma izstrādāta un pieņemta vienota pasākumu kopuma ietvaros un vienlaikus ar likumu "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam", lai nodrošinātu 2009. gada 16. jūnija likumā "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"" plānoto izdevumu samazinājumu un budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu apmērā. Tādēļ apstrīdētā norma uzskatāma par vienu no līdzekļiem, kas vērsti uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 jau norādīts, ka Satversmes tiesai kopumā nav pamata apšaubīt to, ka ar normām, kas noteic pensiju izmaksu ierobežojumus, panākta valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu samazināšana un attiecīgi sekmēta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošana (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 29.2. punktu). Minētais vienlīdz attiecināms uz ietaupījumu, ko valsts sociālajā budžetā un pamatbudžetā rada izdienas pensiju izmaksas ierobežojums. Tātad apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. 13.2. Vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, proti, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jāņem vērā, ka sociālo tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir izvērtējis, kas būtu piemērotākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, un vai ar savu izvēli nav pārkāpis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu). 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka attiecīgā likumprojektu pakete tika pieņemta, pienācīgi neizvērtējot alternatīvas iespējas un neizsverot ieguvumus un zaudējumus konkrētā rīcības varianta gadījumā. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa ir secinājusi: "Likumdevējs, pieņemot minētajā lietā apstrīdētās normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 109. pantam" (sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2. punkts). Atbildes rakstā nav norādīts un no lietas materiāliem arī neizriet, ka attiecībā uz izskatāmajā lietā apstrīdētās normas pieņemšanu Saeima būtu rīkojusies citādi. Tā, piemēram, nav vērtēta iespēja paredzēt diferencētu pieeju izdienas pensiju samazinājumam. Proti, samazinot izmaksājamās pensijas apmēru, netiek ņemts vērā tas, vai un cik lielus ienākumus persona gūst kā sociāli apdrošinātā persona. Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norāda, ka 70 procenti no piešķirtās izdienas pensijas tiek ieturēti arī gadījumos, kad sociāli apdrošinātās personas ienākumi ir mazāki par ieturēto pensijas daļu vai arī tā vispār negūst ienākumus. Satversmes tiesa iepriekš ir atzinusi, ka strādājošo pensionāru pensiju apmērs var tikt ierobežots, ņemot vērā pensionāru nodarbinātības ienākumus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.3. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir acīmredzami netaisnīgs pret to pensionāru grupu, kuru nodarbinātības ienākumi nepārsniedz pensijas neizmaksājamo daļu. Turklāt apstrīdētā norma paredz pensijas samazinājumu ļoti būtiskā - vairāk nekā divu trešdaļu apmērā. Līdzīgi kā Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta spriedumā lietā Nr. 2001-12-01 arī šajā lietā apstrīdētā norma spiež nodarbinātos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu pensiju, vai arī turpināt strādāt. Tas savukārt nonāk pretrunā ar gados vecāku personu tiesībām iesaistīties sabiedriskajā dzīvē (sk. sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 3.1.3. punktu). Lai gan apstrīdētās normas darbība ir ierobežota laikā, faktiski tās radītās sekas var būt paliekošas. Piemēram, ja nodarbinātais pensionārs pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās uzsaka darba līgumu, lai saņemtu visu piešķirto pensiju, tad ir apšaubāms, vai pēc vairākiem gadiem, kad apstrīdētā norma zaudēs spēku, viņam būs iespēja atgriezties darba tirgū (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 3.1.3. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Ievērojot minēto, secināms, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.