14. Article

Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips nav interpretējams tik plaši, ka tas personu pasargātu no jebkuras vilšanās. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļaušanos uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un tām interesēm, kuru nodrošināšanai šis regulējums tiek mainīts. Tādējādi, lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). 14.1. Prokuroru izdienas pensiju likums stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī. Līdz apstrīdētās normas pieņemšanai likumā nav veikti būtiski grozījumi un izdienas pensijas izmaksa nekad nav bijusi saistīta ar personas atrašanos sociāli apdrošinātas personas statusā, bet tikai ar tādu amatu ieņemšanu, kuri dod tiesības uz izdienas pensiju. Prokurori, tāpat kā iekšlietu sistēmas darbinieki ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuri ieguvuši noteikto amatu un tajā nostrādājuši atbilstošo laiku, reiz ir izdarījuši izvēli, proti, nolēmuši strādāt šajā amatā ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par izdienas pensiju. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šīm personām vairs nebija iespējas izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgo atalgojumu un sociālās garantijas, tās būtu uzņēmušās strādāt konkrētajā amatā. Tāpat šīm personām vairs nav tiesību izvēlēties, vai tās būtu atvaļinājušās pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 6.2.1. punktu). Līdz ar to personām, kuras ir izpildījušas likumā noteiktos kritērijus, ir izveidojusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz izdienas pensijas saņemšanu atbilstoši likuma nosacījumiem. Savukārt tādām personām kā Pieteikuma iesniedzēja, kurām izdienas pensija jau ir piešķirta, proti, attiecībā uz kurām ir izdots administratīvais akts, kas nosaka konkrētu izdienas pensijas apmēru, varēja izveidoties likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība uz izdienas pensijas saņemšanu piešķirtajā apmērā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai un personām, kuras atrodas līdzīgos apstākļos, varēja rasties tiesiskā paļāvība uz izdienas pensijas saņemšanu tām piešķirtajā apmērā, un apstrīdētā norma šo tiesisko paļāvību ir aizskārusi. 14.2. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, kas var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas paredzēšana. Tāpat saprātīga līdzsvara noteikšanā nozīme ir tam, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai sagaidāmām tiesībām, kā arī to sabiedrības interešu nozīmīgumam, kuru nodrošināšanas labad tiesiskā paļāvība aizskarta (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. un 25. punktu). Apstrīdētā norma ierobežo tiesības, kas personai jau bijušas piešķirtas. Turklāt, lai iegūtu šīs konkrētās tiesības, personai bija ilgstoši jāveic likumā noteiktās darbības un jāatbilst tajā noteiktajiem kritērijiem. 2009. gada 21. decembra spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau norādījusi, ka pensiju samazināšana īpaši skārusi strādājošos pensionārus, kuriem tika noteikts pensijas ieturējums 70 procentu apmērā un kuri nevarēja pārtraukt darba attiecības atbilstoši Latvijas normatīvo aktu prasībām nodarbinātības jomā (sk. sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 32. punktu). Tāpat kā minētajā spriedumā, arī no šajā lietā apstrīdētās normas pieņemšanas brīža līdz spēkā stāšanās brīdim pagāja aptuveni divas nedēļas. Īsais apstrīdētās normas spēkā stāšanās termiņš izdienas pensiju saņēmējiem nedeva iespēju pienācīgā kārtā izvērtēt, vai viņiem būtu lietderīgāk darba tiesiskās attiecības izbeigt vai turpināt. Vēl jo vairāk, termiņš nebija pietiekams, lai personas darba tiesiskās attiecības varētu izbeigt atbilstoši Darba likuma 100. panta pirmajai daļai, kas paredz, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš. Tātad, pieņemot apstrīdēto normu, ne vien netika noteikts pārejas termiņš, kas varētu būt uzskatāms par saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un tādējādi līdzsvarotu personu tiesiskās paļāvības aizskārumu, bet tieši otrādi - apstrīdētā norma stājās spēkā tik īsā termiņā, kas aizskartajām personām nedeva iespēju uz to atbilstoši reaģēt. Pieņemot apstrīdēto normu, nav meklēti arī citi risinājumi, ar kuriem varētu rast saprātīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, piemēram, kompensācijas paredzēšana, veikto ieturējumu vēlāka atmaksa, citu tiesību noteikšana vai citi mehānismi. Līdz ar to secināms, ka, pieņemot apstrīdēto normu, nav ievērots saprātīgs līdzsvars starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Tātad apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās paļāvības principam.