4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Tiesībsargs norāda, ka galvenais izdienas pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar ātrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Paredzot prokuroriem tiesības uz izdienas pensiju, tiekot realizētas Satversmes 109. pantā nostiprinātās konstitucionālās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs neesot mainījis prokuroru izdienas pensiju piešķiršanas nosacījumus, bet gan uz laiku noteicis izdienas pensijas izmaksu ierobežojumus, līdz ar to sašaurinot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Kaut arī izdienas pensija esot vērtējama kā papildu sociālā garantija, tās mērķis esot salīdzināms ar vecuma pensijas mērķi - garantēt personai iztiku tad, ka tā vairs nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās. Lai arī iztikas līdzekļu nodrošināšana neesot vienīgais izdienas pensijas mērķis, šis apstāklis tomēr ļaujot izdienas pensijas izmaksas ierobežojumus salīdzināt ar vecuma pensijas izmaksas ierobežojumiem. Tiesībsargs norāda, ka, piešķirot personām tiesības uz izdienas pensiju, valsts paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas darbojas noteiktās profesijās. Šāda atšķirīga attieksme esot attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem - sabiedrības interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo dienestu darbu, un attiecīgā amata pienākumus pildošās personas sociālo interešu aizsardzību. Tajā pašā laikā neesot izslēgta iespēja piešķirtās papildu sociālās garantijas ierobežot citu leģitīmu mērķu sasniegšanai. Latvijā darbojoties sociāli atbildīgas valsts princips, kas ietverot sevī arī sociālās solidaritātes principu, tas ir, cilvēku savstarpēju pienākumu palīdzēt. Līdz ar to sociālās solidaritātes principa ievērošana esot vērtējama kā attaisnojams un leģitīms apstrīdētās normas mērķis. Arī budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana esot uzskatāma par leģitīmu apstrīdētās normas mērķi. Tiesībsargs piekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka apstrīdētās normas hipotētiskā alternatīva - sociālo iemaksu likmes paaugstināšana - radītu virkni nelabvēlīgu seku, un pauž uzskatu, ka izdienas pensijas samazināšana strādājošiem pensionāriem uz noteiktu laiku, kaut arī nav vienīgais, tomēr ir piemērots līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr Tiesībsargs norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu, pensiju izmaksas ierobežojums 70 procentu apmērā ir attiecināts vienādi uz visiem izdienas pensiju saņēmējiem neatkarīgi no to ienākumu apjoma. Piešķirtā pensija tiekot izmaksāta samazinātā apmērā pat tad, ja persona no savas nodarbošanās ienākumus faktiski negūst vai tās darba samaksa ir mazāka par neizmaksāto izdienas pensijas daļu. Turklāt šāds regulējums ierobežojot pensijas saņēmēju iespējas iesaistīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav izvērtējis citus, alternatīvus līdzekļus noteikto mērķu sasniegšanai. Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas paustajam viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķi nav iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Par šādu līdzekli varot uzskatīt, piemēram, izmaksājamā izdienas pensijas apmēra samazināšanu vienīgi tajā periodā, kad persona kā pašnodarbinātais vai darba ņēmējs gūst noteikta apmēra ienākumus. Tāpēc Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 109. pantam. Tiesībsargs pauž uzskatu, ka apstrīdētā norma neatbilst arī tiesiskās paļāvības principam. Izdienas pensijas līdzīgi kā vecuma pensijas esot valsts sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un nepieciešama stabilitāte. Šo nepieciešamību pamatojot ne tikai konkrētajiem amatiem raksturīgais ātrākais profesionālo iemaņu zudums un attiecīgi vajadzība to kompensēt, bet arī valsts interešu aizsardzība, respektīvi, nepieciešamība nodrošināt attiecīgo dienestu kvalitatīvu darbību. Kopš Prokuroru izdienas pensiju likuma pieņemšanas nekad neesot pastāvējis ierobežojums, kas nodarbinātības gadījumā liegtu saņemt pensiju pilnā apmērā. Tātad personas varējušas paļauties uz to, ka nodarbinātība nebūs šķērslis izdienas pensijas saņemšanai. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot pasliktinājis izdienas pensiju saņēmēju tiesisko stāvokli. Tomēr saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu neesot paredzēta. Apstrīdētajai normai stājoties spēkā tik īsā laika posmā, izdienas pensiju saņēmējiem esot liegta iespēja pienācīgi sagatavoties pārmaiņām un pārplānot savu dzīvi atbilstoši samazinātajam izdienas pensijas apmēram. Turklāt strādājošiem izdienas pensiju saņēmējiem nepamatoti īsā laika posmā bijis jāizvēlas - turpināt strādāt vai pārtraukt darba tiesiskās attiecības.