8. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109. pantam, visupirms noskaidrojams, vai tā ietilpst tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā. Satversmes 109. pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos". Tiesības uz sociālo nodrošinājumu paredz valsts pienākumu radīt efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās drošības sistēmu. Tā kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie sociālajām tiesībām, valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem šīs tiesības īstenojamas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas pirmo rindkopu). Izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu). Satversmes 109. pants pats par sevi neprasa, bet arī neliedz valstī izveidot izdienas pensiju sistēmu. Valsts var izvēlēties dažādus līdzekļus, lai kompensētu personām ar dienestu saistītos īpašos apstākļus. Tomēr, ja valsts ar likumu ir izveidojusi izdienas pensiju sistēmu, šī sistēma ir kļuvusi par valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.5. punktu). Izdienas pensijām ir vairāki mērķi - kompensēt darbspēju priekšlaicīgu zaudējumu konkrētajā profesijā, kompensēt dienesta laikā noteiktos papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā. Tātad izdienas pensiju mērķi ir saistāmi gan ar sociālās nodrošināšanas aspektiem, gan arī citiem mērķiem. Izdienas pensijas prokuroriem, tāpat kā izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, noteiktas visu triju minēto mērķu sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nedz tas, ka šīs pensijas daļēji tiek izmaksātas no valsts pamatbudžeta, nedz arī tas, ka izdienas pensijas aptver ne vien sociālo tiesību aspektu, bet kalpo arī citiem mērķiem, neizņem tās no Satversmes 109. panta tvēruma (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.1. un 5.2. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka, raugoties no Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanas un aizsardzības aspekta, valsts vecuma pensijas un izdienas pensijas nav vienādojamas. Atšķirības starp minētajām pensijām nav nosakāmas abstrakti, bet izvērtējamas, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus. Tās galvenokārt balstās uz dažādajiem valsts vecuma pensijas un izdienas pensijas mērķiem, kā arī to atšķirīgo piešķiršanas un aprēķināšanas kārtību, finansējuma avotu, pensijas apmēru u.c. Tāpat izdienas pensijas, pretstatā tiesībām uz valsts vecuma pensiju, neskar tiesību uz sociālo nodrošinājumu minimumu. Šādā aspektā iespējams secināt, ka speciālajos likumos noteikto izdienas pensiju nodrošināšanas un aizsardzības apmērs ir salīdzinoši mazāks nekā vecuma pensijām un līdz ar to arī valstij piešķiramā rīcības brīvība šajā jomā ir lielāka. Tomēr šie apsvērumi norāda uz valsts rīcības brīvības apjomu konkrētās sociālās garantijas ierobežošanā, bet nemaina secinājumu, ka izdienas pensijas ietilpst valsts izveidotajā sociālās drošības sistēmā. Tātad apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturā.