9. Article

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 109. pantu, atzinusi, ka, no vienas puses, attiecīgo pamattiesību īstenošana ir atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā esošajiem resursiem, bet, no otras puses - ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā ir piešķirta konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas piekto rindkopu). Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis savas rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13. un 14. punktu un 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu). Kritēriji, pēc kādiem vērtējama tiesību normas atbilstība tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī noteic valsts pozitīvo pienākumu izpildi. Vērtējot, vai valsts izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no sociālajām tiesībām, Satversmes tiesa pārbaudījusi, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.1. punktu). Savukārt gadījumos, kad apstrīdētā norma ierobežojusi Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības, Satversmes tiesa pārliecinājusies, vai ierobežojums: 1) ir noteikts likumā vai pamatojoties uz likumu; 2) ir attaisnojams ar leģitīmu mērķi; 3) atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 10. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 26. punktu). Atšķirīgi vērtējami gadījumi, kad apstrīdētā norma skar tiesību uz sociālo nodrošinājumu pamatkodolu. Satversmes tiesa norādījusi, ka neatkarīgi no valsts ekonomiskās situācijas un pat straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Viens no šādiem pamatpienākumiem ir garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. un 31.2. punktu). Ņemot vērā minēto, jānoskaidro, kā izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 109. pantam.