29. Article — paredz, ka persona vairs nav Igaunijas pilsonis,

tiklīdz tā pieņēmusi citas valsts pilsonību. Tāpat tiek atzīts, ka minētās normas līdz šim nav piemērotas un par to interpretāciju un piemērošanu tiek pausti atšķirīgi viedokļi, tostarp arī valsts augstāko amatpersonu vidū (sk. B. Āvikso atzinumu lietas materiālu 7. sēj. 29. lpp.). Savukārt Lietuvas 1992. gada Konstitūcijas 12. panta trešā daļa paredz, ka, izņemot individuālus gadījumus, kas noteikti likumā, neviens nedrīkst vienlaikus būt Lietuvas un kādas citas valsts pilsonis. 1991. gada Pilsonības likums noteica, ka Lietuvas pilsonība tiek saglabāta uz neierobežotu laiku tiem, kas bija Lietuvas pilsoņi līdz 1940. gada 15. jūnijam, un viņu pēcnācējiem, bet, reģistrējoties kā Lietuvas pilsoņiem, viņiem jāatsakās no citas valsts pilsonības. Pēc Konstitūcijas pieņemšanas Lietuvas Seims pakāpeniski paplašināja to personu loku, kuras bija tiesīgas saglabāt dubultpilsonību, atrodoties emigrācijā. Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa par neatbilstošām Konstitūcijai atzina normas, kuras pieļāva dubultpilsonības izveidošanos, jo tās vairs neparedzēja individuālus dubultpilsonības piešķiršanas gadījumus. Arī šobrīd tiek atzīts, ka ne visi jautājumi, kas skar emigrācijas lietuviešu pilsonību, ir pilnībā atrisināti (sk. Kūris E., p. 3). Pašreizējās debates Lietuvā apliecina, ka pastāv iespēja likumdošanas līmenī noteikt, ka personas, kuras ieguvušas Lietuvas pilsonību piedzimstot, to nezaudē, iegūstot citu valstu pilsonību. Tādējādi secināms, ka Lietuvā un Igaunijā pastāv atšķirīgs pilsonības, arī dubultpilsonības, tiesiskais regulējums attiecībā uz personām, kuras bija spiestas valsti atstāt okupācijas laikā un pilsonību ieguvušas, balstoties uz jus sanguinis principu. Izmaiņu ieviešana šajā jomā tiek atzīta par likumdevēja kompetencē ietilpstošu jautājumu. Gan no starptautiskajiem aktiem, gan no doktrīnas izriet, ka dubultpilsonības jautājums pamatā ir politisks, nevis tāds, kas būtu izšķirams, balstoties uz juridiskiem apsvērumiem (sk. 1997. gada 14. maija Eiropas Konvencijas par pilsonību skaidrojošā ziņojuma 96. - 98. punktu; Kūris E., p. 4). Gadījumos, kad tiesai ir pienākums šos jautājumus vērtēt, tie skatāmi, cik vien tas iespējams, neiejaucoties likumdevēja - tautas gribas paudēja - kompetencē. Satversmes tiesa secina, ka arī šobrīd starptautiskās tiesības neparedz personai tiesības uz dubultpilsonību un valsts ir tiesīga noteikt reģistrācijas kārtību gadījumos, kad personas atjauno savas pilsoņa tiesības. 16.6. Visbeidzot Satversmes tiesai jāizvērtē likumdevēja izraudzīto reģistrācijas termiņu samērīgums, ņemot vērā likumdevēja rīcības brīvību un indivīda subjektīvo ieinteresētību dubultpilsonības saglabāšanā. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās ietvertais termiņš, kurā personas bija tiesīgas reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus saglabājot arī citas valsts pilsonību, neesot samērīgs. Šāda apgalvojuma pamatojums pieteikumā nav minēts. Arī Saeimas sniegtajos paskaidrojumos nav atklāti apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētajās normās noteikts tieši šāds termiņš - 1995. gada 1. jūlijs. Izvērtējot to, vai pāreja uz jauno tiesisko regulējumu nav īstenota patvaļīgi, jāņem vērā konkrēto tiesisko attiecību raksturs un tas, vai līdz ar tiesiskā regulējuma grozījumiem ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Šajā gadījumā apstrīdētās normas ar tajās noteikto termiņu paredzēja brīdi, līdz kuram personas, kuras atzīstamas par Latvijas Republikas pilsoņiem, reģistrējoties bija tiesīgas saglabāt arī citas valsts pilsonību. Vispirms Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertais termiņš nav vērtējams atrauti no 1991. gada 27. novembra lēmuma. Proti, jau uz šā lēmuma pamata personām bija tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, vienlaikus saglabājot arī okupācijas apstākļos iegūto citas valsts pilsonību. Raugoties no šāda aspekta, termiņš, kurā personai tika dota iespēja saglabāt ārvalstīs iegūto pilsonību, bija aptuveni trīsarpus gadi. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka personām, kuras patiešām vēlējās atjaunot Latvijas pilsonību, visā šajā laikā nebija iespēju nokārtot 1991. gada 27. novembra lēmumā, bet vēlāk Pilsonības likumā noteikto reģistrāciju. Saeima, pieņemot Pilsonības likumu, nolēma ievērot vēsturisko dubultpilsonības aizlieguma principu. Apstrīdētās normas paredz īpašu tiesisko režīmu tām personām, kuras bija Latviju atstājušas piespiedu kārtā un okupācijas laikā ieguvušas citas valsts pilsonību. Tātad Saeima paredzēja mehānismu, kas nodrošinātu taisnīgu pāreju, cik vien tas iespējams, mazinot nelabvēlīgās, okupācijas režīma radītās sekas. Arī pilsonības nepārtrauktības princips nav saprotams tādējādi, ka tas liegtu likumdevējam tiesības noteikt termiņu, pēc kura personai, lai tā varētu atjaunot Latvijas pilsoņa tiesības, būtu jāatsakās no citā valstī iegūtās pilsonības. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertais regulējums bija no visiem Pilsonības likuma sagatavošanas laikā apspriestajiem priekšlikumiem privātpersonai pats labvēlīgākais. Līdz ar to Satversmes tiesa nesaskata pamatotus iemeslus tam, kādēļ apstrīdētajās normās noteiktais termiņš - 1995. gada 1. jūlijs - būtu atzīstams par noteiktu patvaļīgi vai arī acīmredzami nesamērīgi liegtu personām tiesības saglabāt dubultpilsonību. Termiņa noteikšana bija saistīta ar likumdevēja gribu noteiktā periodā identificēt Latvijas pilsoņu kopumu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu valsts attīstību un noregulētu būtiskus valsts pastāvēšanas jautājumus. Tā, piemēram, likumdevējam bija jārealizē zemes un īpašuma reforma, jāizveido civildienests un bruņotie spēki, jāizstrādā nodokļu politika, kā arī jāatjauno starptautiskā sadarbība, citastarp vīzu jautājumos. Indivīdam, apzinoties Saeimas rīcības brīvību pilsonības jautājumā, nevarēja rasties pārliecība, ka 1991. gada 15. oktobra lēmumā vai 1991. gada 27. novembra lēmumā ietvertais regulējums saglabāsies nemainīgs. Ne apstrīdētās normas, nedz arī Pilsonības likuma 2. pants neuzliek nesamērīgus pienākumus personām, kas vēlas reģistrēties kā Latvijas pilsoņi. Piemēram, šai personu grupai netika piemērotas Repatriācijas likuma prasības. Pašreizējā situācijā vienīgā prasība ir izdarīt izvēli par labu Latvijas pilsonībai, reģistrējoties PMLP un atsakoties no citas valsts pilsonības. Apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam, jo likumdevējs ir ievērojis personu tiesisko paļāvību, nosakot samērīgu pārejas periodu dubultpilsonības saglabāšanai, kā arī paredzējis laikā neierobežotas tiesības reģistrēties, lai atjaunotu savas pilsoņa tiesības. 17. Saeima ir vairākkārt izskatījusi jautājumu par dubultpilsonības institūta regulējumu vismaz attiecībā uz personām, kuras skar apstrīdētās normas. Tā, piemēram, 2005. gada 1. decembrī vairāki deputāti iesniedza likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā" (Reģ. Nr.1456). Minētais likumprojekts, kas tika noraidīts un netika nodots komisijām, paredzēja virkni grozījumu Pilsonības likumā, citastarp pārejas noteikumu 1. punktā, izsakot to šādā redakcijā: "Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus." Identiska norma bija ietverta arī Pilsonības likuma projektā, kas Saeimai tika iesniegts 2006. gada 1. jūnijā (Reģ. Nr.1752), un Pilsonības likuma projektā, kas Saeimai tika iesniegts 2006. gada 21. septembrī (Reģ. Nr.1882). Arī šie likumprojekti tika noraidīti un netika nodoti skatīšanai komisijās. Tādējādi redzams, ka likumdevējs nav vēlējies mainīt dubultpilsonības institūtu, lai aptvertu plašāku to personu loku, kurām būtu tiesības uz dubultpilsonību. Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas valstu un jo īpaši ES dalībvalstu attieksme pret dubultpilsonību gan ir zināmā mērā mainījusies, tomēr attiecīgo jautājumu pamatnostādnes vienmēr ir regulējis likumdevējs. Pie tam likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku (sk. http://eudo-citizenship.eu/country-profiles, aplūkots 2010. gada 26. aprīlī). Arī Eiropas Padomes Konvencija par pilsonību izšķiršanos par labu dubultpilsonībai atstāj valsts ziņā (sk. Konvencijas preambulu un skaidrojošā ziņojuma 6. - 10. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka pilsonības jautājumu tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts, kas netieši nosaka arī Satversmes tiesas īstenotās kontroles robežas. Pilsonības jautājumi gan pirms Latvijas okupācijas, gan pēc neatkarības atjaunošanas vienmēr ir bijuši politisko debašu dienaskārtībā. Visi būtiskie jautājumi, kas attiecas uz pilsonības institūtu, ir visupirms likumdevēja kompetencē. Tāpat par dažādiem pilsonības jautājumiem, kuros nebija iespējams rast politisku konsensu Saeimā, gan 1927. gadā, gan arī 1998. gadā tika rīkota tautas nobalsošana. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1. punkta pirmā teikuma vārdus "ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam" un otro teikumu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2. pantam un Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris