1. Article

Satversmes tiesa 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01 (turpmāk - Spriedums) nosprieda atzīt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" (turpmāk arī - Izmaksu likums) 5. panta pirmo daļu (turpmāk - apstrīdētā norma) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 91. un 110. pantam. Apstrīdētā norma paredz, ka "personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" noteikto vecāku pabalstu, kas piešķirts par laika periodā līdz 2010. gada 2. maijam dzimuša bērna kopšanu, izmaksā 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra". Satversmes tiesa jau arī agrāk ir atzinusi, ka persona, ja tā strādā, varētu saņemt mazāku pabalstu nekā tad, ja tā nestrādātu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). Turklāt likumdevējs ar apstrīdēto normu nav liedzis personām saņemt valsts sniegtu pabalstu kā tādu un līdz ar to ir izpildījis no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu. Ja valsts vispār būtu atteikusies sniegt atbalstu ģimenei, tad tā liegtu Satversmes 110. pantā garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību bērnam līdz divu gadu vecumam. Šāds ierobežojums gan būtu uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 10. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 12. punktu). Līdz ar to pilnībā piekrītu Spriedumā izteiktajām atziņām un secinājumiem daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 110. pantam. Nevaru piekrist vairākiem Spriedumā minētajiem argumentiem un izdarītajiem secinājumiem par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam.