5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka izdienas pensijas izmaksas ierobežojumus var salīdzināt ar vecuma pensijas izmaksas ierobežojumiem. Izdienas pensijas mērķis esot līdzīgs vecuma pensijas mērķim - garantēt personai iztiku, kad tā vairs nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma ierobežo Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana. Tā esot pieņemta situācijā, kad ekonomisko apstākļu dēļ bija nepieciešama neatliekama valsts institūciju rīcība, lai sabalansētu sabiedrības vēlmes ar iespējām. Neesot šaubu, ka izmaksājamā izdienas pensiju apmēra samazināšana nodrošina budžeta izdevumu samazināšanos. Tiesībsargs secina, ka ar apstrīdēto normu var sasniegt šo leģitīmo mērķi. Tiesībsargs uzsver, ka likumdevējs nav izvēlējies saudzējošāku alternatīvu risinājumu, piemēram, pensijas izmaksas ierobežojumus, ja personai ir noteikts ienākumu līmenis. Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109. pantam. Tiesībsargs norāda arī uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 1. pantam. Persona, kurai piešķirta izdienas pensija, rēķinoties ar tās apmēru un attiecīgi organizējot savu dzīvi. Konkrētajā gadījumā izdienas pensiju saņēmēji esot paļāvušies uz to, ka izdienas pensijas piešķiršana nebūs šķērslis turpināt darbu, saglabājot sociāli apdrošinātas personas statusu, un ka izdienas pensija tiks saņemta pilnā apmērā. Turklāt likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa secināja: