1. Article

Latvijas Sodu izpildes kodekss (turpmāk - Kodekss) ar nosaukumu "Latvijas PSR Labošanas darbu kodekss" tika pieņemts 1970. gada 23. decembrī un ir spēkā kopš 1971. gada 1. aprīļa. 1991. gada 29. augustā tika pieņemts Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums "Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijā". Šis lēmums noteica, ka Latvijas PSR Labošanas darbu kodekss uzskatāms par Latvijas Labošanas darbu kodeksu līdz jauna kodeksa izstrādāšanai. 1994. gada 30. decembrī stājās spēkā 1994. gada 15. decembrī pieņemtais likums "Grozījumi Latvijas Labošanas darbu kodeksā", ar kuru Kodeksa nosaukums tika izteikts pašreizējā redakcijā. Kodeksa 116. pants reglamentē ar brīvības atņemšanu notiesāto personu atbrīvošanu no soda izciešanas slimības dēļ. Kodeksa 116. panta pirmā daļa (1998. gada 14. oktobra likuma redakcijā) noteica: "Ja notiesātais soda izciešanas laikā saslimis ar psihisku slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nav spējīgs turpināt izciest piespriesto sodu, soda izpildes iestāde gādā par to, lai saskaņā ar likumu tiktu veikta tiespsihiatriskā vai tiesmedicīniskā ekspertīze. Atkarībā no ārstu komisijas atzinuma un saskaņā ar Krimināllikumu soda izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot šo personu no turpmākas soda izciešanas." Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 2004. gada 11. novembrī pieņēma likumu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā". Ar šo likumu Kodeksa 116. panta pirmā daļa (turpmāk - apstrīdētā norma) tika izteikta šādā redakcijā: "Ja notiesātais soda izciešanas laikā saslimis ar psihisku slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nav spējīgs turpināt piespriestā soda izciešanu, soda izpildes iestāde gādā par to, lai saskaņā ar likumu tiktu veikta ekspertīze. Ņemot vērā ārstu komisijas atzinumu, soda izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot šo personu no turpmākās soda izciešanas."