10. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka brīvības atņemšanas vietas administrācija nepamatoti atteikusies ierosināt tiesai jautājumu par viņa atbrīvošanu no piespriestā soda. Vispārējās jurisdikcijas tiesa, nosakot sodu Pieteikuma iesniedzējam, bija ņēmusi vērā to, ka viņš ir pirmās grupas invalīds, kā arī to, ka lietas materiālos nebija nekādu faktu, kas liecinātu par to, ka viņš sava veselības stāvokļa dēļ nevarētu izciest sodu cietumā (sk. lietas materiālu 2. sējuma 28. lpp.). Pieteikuma iesniedzējs, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, ir bieži slimojis un viņam bijusi nepieciešama regulāra ārstēšana (sk. lietas materiālu 1. sējuma 21. - 90. lpp.). Taču nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka brīvības atņemšanas iestāde nepamatoti atteikusies piemērot apstrīdēto normu. No lietas materiāliem izriet, ka 2009. gada 8. jūnijā Pieteikuma iesniedzēju izmeklējusi ārstu konsultatīvā komisija. Ārstu konsultatīvās komisijas atzinumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēja veselības stāvoklis ir "relatīvi apmierinošs," ka tas nav pasliktinājies kopš ievietošanas brīvības atņemšanas vietā un ka tas ļauj izciest piespriesto sodu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 23. lpp.). Satversmes tiesa, izskatot lietu, konstatē, ka ārējos normatīvajos aktos nav noteikta kārtība, kādā tiek veikta notiesāto personu veselības stāvokļa ekspertīze. Pirms Noteikumu Nr. 199 pieņemšanas bija spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 358 "Noteikumi par medicīnisko palīdzību notiesātajiem un apcietinātajiem brīvības atņemšanas iestādēs". Šo noteikumu 14. punkts noteica: "Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka rīkojumu izveido ārstu konsultatīvo komisiju, kura sniedz konsultatīvo un metodisko palīdzību iestāžu ārstiem, identificē slimniekus un noformē dokumentus to iespējamai pirmstermiņa atbrīvošanai slimības dēļ." Noteikumos Nr. 199, kuri citastarp reglamentē notiesāto personu veselības aprūpi brīvības atņemšanas vietā, nav paredzēta kārtība, kādā tiek organizēta un veikta notiesāto personu veselības stāvokļa ekspertīze smagu, neārstējamu slimību gadījumos. No lietas materiāliem izriet, ka brīvības atņemšanas iestādes, piemērojot apstrīdēto normu, izmanto iekšējā normatīvajā aktā - Iekšlietu ministrijas 1996. gada 12. jūnija pavēle Nr. 160 "Instrukcija par kārtību, kādā notiek smagi slimojošo notiesāto ar brīvības atņemšanu medicīniskā pārbaude un ieteikšana atbrīvošanai no tālākas soda izciešanas" - ietverto regulējumu (sk. lietas materiālu 2. sējuma 51. un 62. - 65. lpp.). Apstrīdētā norma ietver norādi, ka veselības stāvokļa ekspertīze jāveic "saskaņā ar likumu". Arī KL 59. pirmā daļa noteic, ka notiesātās personas atbrīvošana no soda izciešanas var notikt tikai likumā norādītajos gadījumos un kārtībā. Tā kā ārējos normatīvajos aktos nav noteikta kārtība, kādā tiek veikta notiesāto personu veselības stāvokļa ekspertīze, Pieteikuma iesniedzējam varēja rasties maldīgs priekšstats par apstrīdētās normas piemērošanas nosacījumiem. Par labu praksi neliecina arī tas apstāklis, ka jautājums par notiesāto personu atbrīvošanu no soda izciešanas slimības dēļ tiek reglamentēts dažādos normatīvajos aktos un tiesību normu teksts netiek savstarpēji saskaņots, izdarot grozījumus vienā no attiecīgajiem normatīvajiem aktiem. Tomēr ikvienā gadījumā tiesību normas piemērotājam, izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes, jānoskaidro attiecīgās normas patiesā jēga.