9. Article

Apstrīdētā norma noteic, ka soda izpildes iestādei ir pienākums izveidot ārstu komisiju un norīkot to veikt ekspertīzi notiesātajai personai, ja tā soda izciešanas laikā saslimusi ar tādu slimību, kuras dēļ vairs nav spējīga turpināt piespriestā soda izciešanu. Apstrīdētā norma paredz nosacījumus, kurus nepieciešams konstatēt, lai notiesāto personu atbrīvotu no turpmākās soda izciešanas slimības dēļ. No apstrīdētās normas izriet, ka nepieciešams konstatēt šādus apstākļus: 1) notiesātā persona saslimusi soda izciešanas laikā; 2) tai ir psihiska vai cita smaga, neārstējama slimība; 3) slimība ir tāda, kuras dēļ notiesātā persona vairs nav spējīga turpināt piespriestā soda izciešanu. Apstrīdētās normas vārdi "soda izciešanas laikā saslimis" norāda, ka persona saslimusi pēc tam, kad tiesa tai piespriedusi sodu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Apstrīdētās normas gramatiskais formulējums norāda arī uz to, ar kāda veida slimību - psihisku vai citu smagu, neārstējamu slimību - notiesātā persona saslimusi. Saskaņā ar apstrīdēto normu nepieciešams konstatēt ne vien to, ka notiesātā persona saslimusi ar psihisku vai citu smagu, neārstējamu slimību, bet arī to, ka konkrētā slimība pēc sava rakstura ir tāda, kuras dēļ nav iespējams turpināt piespriestā soda izciešanu. Pieaicinātās personas pamatoti norādījušas, ka apstrīdētajā normā ietvertie vārdi "soda izciešanas laikā saslimis" jāvērtē kopsakarā ar slimības diagnosticēšanas iespējām, jo vairāku slimību gadījumos nav iespējams precīzi noteikt saslimšanas brīdi, proti, to vai persona patiešām saslimusi, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, vai arī pirms tam, kad tiesa taisījusi spriedumu. Slimības veids un raksturs ir kumulatīvi kritēriji: tikai tad, ja notiesātajai personai tiek konstatēta tāda smaga un neārstējama slimība, kuras dēļ tā vairs nevar turpināt piespriestā soda izciešanu, ir pamats lemt par šīs personas atbrīvošanu no turpmākās soda izciešanas. Ja notiesātā persona brīvības atņemšanas vietā saslimst ar tādu slimību, kuras dēļ vairs nav spējīga turpināt piespriestā soda izciešanu, tad soda izpildes iestādei ir pienākums rīkoties saskaņā ar apstrīdēto normu. Apstrīdētās normas gramatiskais formulējums liecina, ka tajā minētie nosacījumi saista notiesātās personas saslimšanu - respektīvi, slimības cēloni - gan ar soda izciešanas laiku, gan arī to, ka slimība noteiktā veidā izpaužas soda izciešanas laikā. 9.1. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas iztulkošanu tikai pēc gramatiskās metodes vien nevar uzskatīt par pietiekamu un tāpēc ir izmantojamas arī citas iztulkošanas metodes (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas 3. punktu). Apstrīdētās normas sākotnējā redakcija paredzēja, ka soda izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot notiesāto personu no turpmākās soda izciešanas saskaņā ar Krimināllikumu. Taču vārdi "saskaņā ar Krimināllikumu" vēlāk tika izslēgti no apstrīdētās normas teksta. Šie vārdi norādīja, ka apstrīdētajā normā minētie nosacījumi piemērojami kopsakarā ar citām tiesību normām. Tomēr apstrīdētās normas tekstā izdarītie grozījumi neliecina, ka likumdevējs būtu liedzis vai ierobežojis iespēju izmantot citās tiesību normās ietverto regulējumu. Tiesību piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesisko seku konkretizēšana. Šajā posmā tiesību piemērotājam, izmantojot tiesību normas iztulkošanas metodes, jāapsver tiesiskās sekas un jāizvēlas tās, kuras sakrīt ar tiesību normas mērķi, neatkarīgi no šīs tiesību normas gramatiskā formulējuma. Līdz ar to apstrīdētajā normā minētos nosacījumus nepieciešams interpretēt, izmantojot ne vien gramatisko iztulkošanas metodi, bet arī citas tiesību normas iztulkošanas metodes. 9.2. Jautājumu par notiesāto personu atbrīvošanu no piespriestā soda slimības dēļ reglamentē ne vien Kodekss, bet arī KL un KPL. KL 59. panta piektā un sestā daļa noteic, ka notiesāto personu no soda var atbrīvot, ja tā saslimusi ar smagu, neārstējamu slimību vai tādu slimību, kas tai atņēmusi iespēju saprast savu rīcību vai to vadīt. Ja šāda slimība tiek konstatēta pēc sprieduma pasludināšanas vai pēc tam, kad prokurors izdevis priekšrakstu par sodu, tiesa var lemt par notiesātās personas atbrīvošanu no soda izciešanas. Saskaņā ar minētajām normām pamats izvērtēt nepieciešamību atbrīvot notiesāto personu no soda izciešanas slimības dēļ ir tikai tad, ja persona saslimusi ar smagu, neārstējamu slimību pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, jo tiesa un prokurors soda noteikšanas procesā jau izvērtēja personas veselības stāvokli un iespēju izciest sodu. Tātad KL regulējums norāda uz to, ka notiesātā persona, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, saslimusi ar smagu, neārstējamu slimību, proti, saslimusi pēc tam, kad tiesa piespriedusi brīvības atņemšanas sodu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Taču arī KL 59. panta piektā un sestā daļa paredz, ka nepieciešams konstatēt tādu personas veselības stāvokli, kura dēļ piespriestā soda izciešana nav iespējama. Notiesāto personu atbrīvošana no soda sakarā ar smagu saslimšanu sprieduma izpildes laikā ir regulēta arī KPL 640. pantā. Šī norma paredz, ka soda izpilde var būt neiespējama notiesātās personas veselības stāvokļa dēļ. Spēkā esošā KPL 640. panta ceturtā daļa noteic, ka tiesnesis, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, notiesātā personību un citus apstākļus, var pieņemt lēmumu par notiesātās personas atbrīvošanu no turpmākās soda izciešanas, ja tā saslimusi ar smagu slimību, kas nav psihiski traucējumi. Savukārt tad, ja notiesātajai personai brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā radušies psihiski traucējumi, tiesa saskaņā ar KPL 640. panta pirmo daļu var atbrīvot šo personu no soda izciešanas, nosakot tai ārstēšanu. No KPL 640. panta izriet, ka pamats notiesātās personas atbrīvošanai no piespriestā soda izciešanas ir tās smagais veselības stāvoklis. Proti, no turpmākās soda izciešanas var tikt atbrīvota notiesātā persona, kura saslimusi ar smagu, neārstējamu slimību, kas nav psihiski traucējumi, neatkarīgi no tā, vai šī slimība iegūta brīvības atņemšanas vietā vai arī ārpus tās. KPL 640. panta ceturtās daļas nosacījumi netiek saistīti ne ar kādiem citiem apstākļiem kā vien objektīvi novērtējamu personas veselības stāvokli. Līdz ar to no KL un KPL normām secināms, ka pamats notiesātās personas atbrīvošanai no turpmākās soda izciešanas ir tāds notiesātās personas veselības stāvoklis, kas padara piespriestā soda izciešanu par neiespējamu. 9.3. Saeima 2009. gada 12. martā, pieņemot likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", grozīja KPL 640. panta ceturto daļu, izslēdzot no tās vārdus "brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā". Saeima atbildes rakstā pauž viedokli, ka likumdevējs, izdarot grozījumus KPL 640. panta ceturtajā daļā, norādījis: lemjot par to, vai notiesātā persona var izciest tai piespriesto sodu, ir jāvērtē personas veselības stāvoklis neatkarīgi no slimības iegūšanas vietas un laika. Viens no krimināltiesību principiem ir humānisma princips, kas paredz, ka sodam jābūt humānam, jo nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam (sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 24.lpp.). Gan soda noteikšanas, gan arī tā izpildes laikā ir jāievēro šis un arī citi krimināltiesību principi. Likumdevējam ir jāparedz tāds tiesiskais regulējums, kas nepieļauj novirzes no kriminālsodu politikas mērķiem un vienlaikus nodrošina plašas iespējas izvēlēties katram konkrētajam gadījumam atbilstošu krimināltiesiskās represijas veidu un mēru (sk. lietas materiālu 1. sējuma 106. lpp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot līdzīgu lietu, norādījusi: ja persona sirgst ar smagu slimību, tad valstij jānodrošina iespēja tai piemērot tāda veida sodu un tā izpildes pasākumus, kas nepakļautu attiecīgo personu tik lielām grūtībām un ciešanām, kuras pārsniedz pieļaujamo ciešanu līmeni (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā Paladi v. Moldova, judgment of 10 March 2009, application No. 39806/05, para. 72). Bez tam valstij, nosakot prasības attiecībā uz sadzīves apstākļiem brīvības atņemšanas vietās, ir jāgādā par to, lai sadzīves apstākļi brīvības atņemšanas vietās ļautu notiesātajām personām saglabāt veselību un konkrētiem apstākļiem atbilstošu labklājību, tostarp jānodrošina pienācīga medicīniskā palīdzība un aprūpe (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā Kudła v. Poland, judgment of 26 October 2000, application No. 30210/96, para. 94). Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas uzrauga Eiropas Konvencijas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu izpildi, ir norādījusi, ka notiesātajām personām, kuras saslimušas ar smagu, neārstējamu slimību un kurām brīvības atņemšanas vietā nav iespējams nodrošināt pienācīgus sadzīves apstākļus un veselības aprūpi, nepieļaujamu ciešanu līmeni var radīt jau pati atrašanās brīvības atņemšanas vietā. Šādos gadījumos brīvības atņemšanas vietas ārstam būtu jāsagatavo ziņojumi atbildīgajām iestādēm, lai tās varētu lemt par to, kādi citi, alternatīvi pasākumi varētu tikt piemēroti, lai neapdraudētu notiesātās personas veselības stāvokli (sk. The European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishmentstandarts. "Substantive" sections of the CPT's General Reports [CPT/Inf/E (2002) 1, Rev. 2009] p. 27 - 37). "Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem" 24. punkts noteic, ka, lemjot par slimu notiesāto personu medicīnisko aprūpi, ir jāvērtē katrs gadījums atsevišķi, ņemot vērā gan slimības indikācijas un atveseļošanās iespējas, gan brīvības atņemšanas vietas iespēju nodrošināt pienācīgu ārstēšanu ["Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem" pieņemti Ženēvā 1955. gadā ANO pirmajā kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem; atbalstīti ar ANO Ekonomiskās un sociālās padomes 1957. gada 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977. gada 13. maija rezolūciju 2076 (LXII)]. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas mērķis ir nepieļaut neārstējami slimas notiesātās personas atrašanos brīvības atņemšanas vietā, ja tās veselības stāvoklis ir tik smags, ka brīvības atņemšanas vietā nav iespējams nodrošināt tam atbilstošu medicīnisko aprūpi. 9.4. Ārlietu ministrijas 2009. gada 11. maijā sagatavotajā ziņojumā norādīts, ka saskaņā ar Kodeksa 116. pantu brīvības atņemšanas vietas gādā par to, lai notiesātās personas, kuras saslimušas vai slimo ar smagu slimību, ar tiesas lēmumu tiktu atbrīvotas no turpmākās soda izciešanas (sk.: Latvijas Republikas kārtējais ziņojums par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā no 2004. gada līdz 2008 .gadam). Minētajā ziņojumā arī ir norādīti divi gadījumi, kuros būtu jālemj par notiesātās personas atbrīvošanu no piespriestā soda izciešanas. Pirmajā gadījumā notiesātā persona saslimusi brīvības atņemšanas vietā, savukārt otrajā gadījumā personai jau pirms soda izpildes uzsākšanas bijusi slimība, kura progresējusi, personai atrodoties brīvības atņemšanas vietā. Abos minētajos gadījumos notiesātās personas veselības stāvoklis var būt tāds, ka brīvības atņemšanas vietā nav iespējams nodrošināt tam atbilstošus sadzīves apstākļus un medicīnisko aprūpi, un tādēļ notiesātā persona nav spējīga izciest tai piespriesto brīvības atņemšanas sodu. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas un pieaicināto personu viedoklim, ka apstrīdētā norma norāda uz konkrētu slimības stāvokli, kas konstatējams soda izciešanas laikā. Līdz ar to, piemērojot apstrīdēto normu, ir jāvērtē notiesātās personas veselības stāvoklis un iespēja turpināt piespriestā soda izciešanu, nevis slimības iegūšanas vieta un laiks.