2. Article

Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilstot Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam. Pieteikumā norādīts, ka līdz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk - Atlīdzināšanas likums) spēkā stāšanās dienai - 2005. gada 1. jūlijam - jautājumus par valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu regulēja APL. Tā 97. pants paredz, ka, nosakot mantiskā zaudējuma un personiskā kaitējuma priekšnosacījumus un atlīdzinājuma apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi. Civillikuma 1770. pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Savukārt Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas otrais teikums noteic, ka mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. No minētā varot secināt, ka privātpersonai ir tiesības prasīt, lai tai tiek atlīdzināti jebkuri mantiski zaudējumi, kas tai radušies saistībā ar prettiesisku administratīvo aktu. Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk - Senāts) 2009. gada spriedumu lietā Nr. SKA‑338/2009, secina, ka administratīvajā procesā fiziskā persona nav tiesīga saņemt juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu. Proti, administratīvajā procesā juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu esot iespējams saņemt vienīgi atbilstoši apstrīdētajai normai. Līdz ar to apstrīdētā norma būtu uzskatāma par speciālo normu gan attiecībā uz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu, gan arī attiecībā pret Civillikuma 1770. pantu. Tādējādi arī pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā stāšanās administratīvajā procesā fiziskā persona neesot bijusi tiesīga saņemt juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu. Apstrīdētā norma un Ministru kabineta 2004. gada 24. augusta noteikumi Nr. 735 "Noteikumi par atlīdzības izmaksas kārtību un tās apmēru fiziskās personas pārstāvim administratīvajā lietā, kas adresātam ir sarežģīta" pieļaujot juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu, bet tikai tādā gadījumā, ja fiziskā persona administratīvajā procesā ir piedalījusies ar pārstāvja starpniecību un ja pārstāvis ir piedalījies administratīvās lietas izskatīšanā mutvārdu procesā. Bez tam pārstāvim atlīdzība esot izmaksājama, ņemot vērā fiziskās personas mantisko stāvokli un tikai tādā gadījumā, ja lieta ir atzīta par adresātam sarežģītu. No minētā varot secināt, ka personai, kura, piemēram, nav maznodrošināta vai trūcīga un kura vēlas pārstāvēt tiesā pati sevi vai kura piekritusi lietas izskatīšanai rakstveida procesā, nav iespējas saņemt juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu, pat ja tiesa iestādes izdoto administratīvo aktu vai faktisko rīcību atzīst par prettiesisku. Tā kā apstrīdētā norma ierobežojot privātpersonas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, kā arī tiesības saņemt juridisko palīdzību, Pieteikuma iesniedzējam esot šaubas, vai tā atbilst Satversmes 92. pantam.