3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt tiesvedību šajā lietā. Apstrīdētā norma esot tikai viena no vairākām tiesību normām, kas paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu, un darbojoties administratīvā procesa ietvaros. Līdz ar to atbilstība augstāka juridiskā spēka normām esot jāvērtē kontekstā ar konkrētās jomas tiesisko attiecību noregulējumu un principiem. Atsaucoties uz Senāta nolēmumiem, Saeima secina, ka administratīvais process ir vērsts uz personas tiesību un tiesisko interešu aizstāvību. Šajā procesā darbojoties objektīvās izmeklēšanas princips. Tas citastarp nozīmējot, ka tiesai ex officio ir jāpārliecinās par pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu kopumā un šādā situācijā lēmumu pārsūdzējušās personas argumenti nav noteicošie. Pastāvot šādiem apstākļiem, valstij neesot jānodrošina visu juridisko pakalpojumu izmaksu atlīdzināšana. Atšķirībā no civilprocesa, kurā parasti dominē sacīkstes princips, administratīvajā procesā tiekot nodrošināts augstāks privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzības līmenis. Tādējādi administratīvajā procesā fiziskajai personai ne vienmēr esot nepieciešami īpaši juridiskie pakalpojumi, jo pats process esot veidots tā, lai, cik vien tas iespējams, aizsargātu fiziskās personas tiesības. Saeima norāda, ka iesniegtais pieteikums esot nepamatots vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu mantiskais zaudējums aptverot arī "izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību". Otrkārt, apstrīdētā norma nekādā ziņā neesot pretrunā ar Atlīdzināšanas likuma 7. pantu un neizslēdzot tā piemērošanu. Apstrīdētā norma paredzot juridiskās palīdzības izmaksu segšanu tikai fiziskajai personai, turklāt jau pirms tam, kad tiek konstatēts administratīvā akta vai faktiskās rīcības prettiesiskums. Ja fiziskajai personai ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi būs jau daļēji kompensēti atbilstoši apstrīdētajai normai, attiecībā uz kompensēto apmēru vēlāk neesot izmantojama Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešā daļa. Tādējādi varot secināt, ka administratīvajā procesā vismaz divi likumi nosaka privātpersonas tiesības saņemt juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu. Turklāt Satversme nemaz neuzliekot likumdevējam par pienākumu noteikt šādu juridisko izmaksu atlīdzināšanas garantiju. Bez tam Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz apstākli, ka Saeimas Juridiskā komisija 2009. gada 11. augusta sēdē, izskatot grozījumus Atlīdzināšanas likumā, viennozīmīgi secināja, ka tā 7. panta trešajā daļā noteiktā juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanas iespēja ir svarīga, un vienbalsīgi noraidīja jebkādus ierosinājumus to atcelt. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums valsts apmaksāto juridisko palīdzību administratīvajās lietās paredzot ierobežotā apmērā. Valsts finansēta juridiskā palīdzība atbilstoši minētajam likumam izrietot nevis no Satversmes 92. panta trešā, bet gan no ceturtā teikuma, kas ikvienam nosaka tiesības uz advokāta palīdzību. Saeima secina, ka apstrīdētā norma nekādā ziņā neparedz Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto tiesību ierobežojumu, jo zaudējumu atlīdzināšana nekad neesot bijusi šīs normas mērķis. Apstrīdētā norma esot piemērojama tajos gadījumos, kad objektīvās izmeklēšanas princips nav pietiekams, lai persona administratīvajā procesā pati spētu aizstāvēt savas tiesības. Šādos gadījumos, pamatojoties uz apstrīdēto normu, personai esot sedzami izdevumi par juridiskajiem pakalpojumiem jau apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas procesa laikā un neatkarīgi no tā, kāds būs lietas iznākums. Apstrīdētā norma neesot vienīgais Satversmes 92. panta trešā teikuma prasību izpildes nodrošināšanas mehānisms, bet uztverama tikai kā papildu garantija fiziskajai personai īpašos gadījumos līdztekus Atlīdzināšanas likuma 7. pantam. Tieši šis pants nodrošinot Satversmes 92. panta trešā teikuma prasību izpildi. Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs pretēji likumdevēja gribai atsakās piemērot Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu. Tādēļ pieteikumā esot norādīts, ka netiek ievērots arī Satversmes 92. pants un ka apstrīdētā norma, kuru likumdevējs pieņēmis pavisam cita mērķa labad, nav pilnīga un nenodrošina juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu. Līdz ar to Saeima uzskata, ka šajā lietā ir jautājums nevis par tiesību normu konstitucionalitāti, bet gan par tiesību normu interpretāciju un piemērošanu atbilstoši to saturam, sistēmai un jēgai. Pēc Saeimas ieskata, Atlīdzināšanas likums faktiski esot procedūras likums, kas tikai atvieglo privātpersonas iespēju pieprasīt tai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un pamatot šos zaudējumus, turklāt vairākas normas šajā likumā esot ietvertas tikai skaidrības labad. No Atlīdzināšanas likuma teksta un