4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 92. pantu. Pantā ietverto pamattiesību aspektā esot svarīgi konstatēt, vai valsts ir izveidojusi efektīvu mehānismu, lai tiesas procesā iesaistītā privātpersona tās tiesību aizskāruma konstatēšanas gadījumā varētu saņemt izdevumu, tostarp arī ar juridisko palīdzību saistītu izdevumu, atlīdzinājumu. APL 18. pants un 8. nodaļa, kā arī Atlīdzināšanas likums, interpretējot tos kopsakarā ar Satversmes 92. pantu, ļaujot ikvienai privātpersonai saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā un neierobežojot privātpersonu tiesības saņemt juridisko palīdzību. Turklāt tiesa, spriežot taisnīgu tiesu, neesot saistīta tikai ar APL 18. panta regulējumu. Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka lieta neskar apstrīdētās normas konstitucionalitāti un to būtu iespējams pilnībā atrisināt, apstrīdēto normu pareizi interpretējot un piemērojot. Lai arī Ministru kabinets neesot izdevis Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešajā daļā minētos noteikumus, tiesa tomēr nedrīkstot atteikties tiesību normu piemērot, aizbildinoties ar to, ka šī norma neparedz piemērošanas mehānismu. Tiesai normatīvā regulējuma trūkuma gadījumā esot tiesības piemērot analoģijas metodi, vispārējos tiesību principus un balstīt savu lēmumu uz judikatūru. Arī objektīvās izmeklēšanas princips administratīvajā procesā ne vienmēr spējot nodrošināt privātpersonas tiesību pilnīgu aizsardzību. Proti, šo tiesību aizsardzība sarežģītākos gadījumos nevarot aprobežoties tikai ar faktu izklāstu pieteikumā, bet nepieciešams arī juridisko apsvērumu izklāsts. Savukārt tam esot nepieciešamas specifiskas zināšanas, tādēļ, nodrošinot pieeju tiesai, nebūtu pieļaujama juridiskās palīdzības nenovērtēšana, kas varot būtiski aizskart privātpersonai garantētās pamattiesības uz taisnīgu tiesu. Nepamatoti būtu uzskatīt, ka apstrīdētā norma interpretējama tādējādi, ka atlīdzība pārstāvim jāmaksā tikai tad, ja persona ir atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu. Juridiskā palīdzība esot nepieciešama ne tikai tām personām, kuras nespēj apmaksāt sniegto juridisko pakalpojumu, bet varot būt nepieciešama arī tām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras zināšanu vai iemaņu trūkuma dēļ nav gatavas pašas sevi aizstāvēt un pārstāvēt.