6. Article

Lai gan pieteikumā ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 92. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta šīs normas atbilstība Satversmes 92. panta trešajam un ceturtajam teikumam, proti, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību". Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 92. panta trešajam un ceturtajam teikumam ir balstīts uz pieņēmumu, ka konkrētajā administratīvajā lietā nav piemērojama Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešā daļa. Proti, apstrīdētā norma salīdzinājumā ar Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu esot uzskatāma par speciālo tiesību normu, tātad neesot piemērojama un liedzot personai tiesības saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības izmaksām. Pašreizējā situācijā vienlaikus ir spēkā divas tiesību normas, kas administratīvajā procesā regulē atlīdzības izmaksāšanu par sniegto juridisko palīdzību (sk. Ministru kabineta vēstuli lietas materiālu 1. sēj. 104. lpp.). Ja administratīvā tiesa nepiemēro Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu, var rasties personas pamattiesību aizskārums. Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās patieso jēgu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu). Apstrīdēto normu pamatā piemēro administratīvās tiesas. Savukārt vispārējās jurisdikcijas tiesu veiktās tiesību normu interpretācijas, piemērošanas vai pierādījumu pārbaudes pārvērtēšana saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu nav Satversmes tiesas kompetencē. Satversmes tiesai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas tiesības izvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 16. punktu). Satversmes tiesa kāda tiesību jautājuma izlemšanā var iesaistīties tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu konkrētu tiesisko strīdu. Satversmes tiesa konkrētās tiesību normas kontroles ietvaros ir atzīstama vienīgi par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem ir uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tālab, lai panāktu Satversmes 92. pantam atbilstošāko, taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas un ar to cieši saistīto citu tiesību normu mērķis un patiesā jēga.